Bankas ir tāds bizness, kur likvidācija un bankrots ir ārkārtas parādība. Ja bankrots ir veselīga parādība, varbūt kurpju tirdzniecības uzņēmumiem, bankām tomēr ne. Redzam arī pasaulē, ja bankas nonāk grūtībās, tad caur apvienošanos vai sanāciju banku darbība parasti tiek turpināta. Viennozīmīgi arī Krājbankas gadījumā sanācija ir labs risinājums priekš kreditoriem. Šī sanācija jebkurā gadījumā ir divu personu grupu interesēs. Pirmkārt, to kreditoru vai noguldītāju interesēs, kuru ekspozīcija bankā ir bijusi lielāka nekā 70 tūkstoši latu, jo tā ir cerība atgūt vairāk naudas nekā likvidācijas gadījumā. Otrkārt, tā ir iespēja ienākt jauniem spēlētājiem banku jomā. Jo skaidrs, ka sākt banku no nulles ir ļoti ilgstošs un dārgs process. Iespēja nopirkt tādu banku kā Krājbanka, kurai ir 90 gadu vēsture, ir labs risinājums. Ja vien neizrādās, ka nauda, kas jāinvestē šādas bankas glābšanai, nav nesamērīgi liela.
Vai ir iespējama daļēja bankas sanācija, saglabājot Krājbankas zīmolu un filiāļu tīku?
Bet, protams, ka dažādi varianti ir iespējami. Varbūt Krājbankai turpmāk nav vajadzīgs tik liels filiāļu tīkls, bet var saglabāt daļu no filiālēm? Viens no klasiskiem sanācijas un restrukturizācijas paņēmieniem ir labās aktīvu daļas izcelšana, nodibinot jaunu banku. Sanācijas varianti ir ļoti atkarīgi no investora redzējuma un vēlmēm. Ir daudzmaz skaidrs, ka bez jaunas naudas un jauna stratēģiskā investora Krājbankas sanācija ir ļoti maz varbūtīga. Sanācijai nepieciešamo līdzekļu apjoma prognozes, kas pašlaik izskan, balstās uz administratora aprēķiniem, kas ir ļoti konservatīvi - skaidrs, ka, ja bijušie akcionāri turpina sadarboties, investīcijām nepieciešamo līdzekļu apjoms var izrādīties mazāks.
Kā vērtējat to, ka par Krājbankas sanācijas variantiem vai bankrota procedūru lems tie paši cilvēki FKTK, kas nogulēja Krājbankas problēmas?
Jūs domājat Jāni Brazovski? Jā, viņi varbūt nogulēja, bet viņus nevar vainot visā notikušajā, jo principā iemesli, kāpēc tika apturēta Krājbankas darbība, bija pavisam objektīvi, kurus, cik man zināms, neviens neapšauba. Vai to varēja zināt agrāk? Protams, regulatoram bija pieejams pietiekami daudz informācijas, no kuras varēja izdarīt secinājumus par Krājbanku. Kāpēc secinājumi no regulatora puses netika izdarīti - to man grūti teikt. Bankas sanācija ir jāapstiprina FKTK, un FKTK tagad ir jauns vadītājs. Cik man zināms, maksātnespējas administratora KPMG Baltics lēmumu savukārt vērtēs cits starptautisks auditors PricewaterhouseCoopers, un tas ir pietiekami caurredzams veids, kā pieņemt lēmumu. KPMG ir atbildīga starptautiska firma, kura nevar iesniegt nepamatotu vai nejēdzīgu plānu. Ja KPMG nāks ar sanācijas priekšlikumu, jādomā, ka tas būs pietiekami izsvērts un pamatots. Galvenā problēma ir, vai ir pietiekami spēcīgs investors, kas var sanāciju uzņemties. Tas ir lielāks risks nekā tas, ka KPMG vai FKTK pieņem kādu nepareizu lēmumu. Ja es būtu viņu vietā, jebkurā gadījumā uzskatītu, ka priekšroka būtu dodama sanācijas plānam - lēmums likvidēt nāktu tikai tad, ja ir skaidrs, ka neizpildās galvenie sanācijas priekšnoteikumi.
Kādas ir bijušas galvenās problēmas finanšu sektora regulācijā?
Viena problēma ir ar nerezidentu biznesa caurredzamību, kam, spriežot pēc paziņojumiem, jaunais vadītājs tagad pievērsīs vairāk uzmanības. Otra problēma ir FKTK reakcija krīžu gadījumā, kuru laikā bankas cieš pavisam tieši. Kad krīze ir notikusi, par banku uzraudzību atbildīgajiem ir pietiekami atklāti jāteic, ka bankas ir zaudējušas ievērojamu kapitāla daļu, tāpēc tas ir jāatjauno. Laba uzraudzība būtu tāda, kura regulators atzītu reālo situāciju un paziņotu, ka bankām ir jāatjauno sava kapitāla bāze. Un tad bankām tiktu dots kāds laika periods, kurā akcionāri un bankas vadība varētu iet kapitāla tirgos vai vērsties pie saviem akcionāriem, lai meklētu naudu. Šim procesam jābūt caurredzamam. Diemžēl iepriekšējā krīzē redzējām, ka šis process nebija caurredzams. Makroekonomiskās krīzes pašā viducī no banku uzrauga skanēja, ka viss ir brīnišķīgā kārtībā, ka Latvijas banku sistēma esot daudz labākā stāvoklī nekā Eiropā. 2008./2009. gadā regulatoram godīgi vajadzēja teikt, ka bankām ir jāiemaksā kapitālā - tai pašā laikā tas netika darīts. Ir skaidrs, ka arī Krājbankas gadījumā Snoras bankas slēgšana bija pirmais signāls Latvijas banku uzraugiem, ka, visticamāk, Krājbanka nevarēs atjaunot kapitāla atjaunošanas procesu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc bankas darbība tad bija jāpārtrauc. Ir jāatrod veids, kā, neslēpjot reālās problēmas, bet arī neradot ažiotāžu, risināt šos jautājumus par kapitāla palielināšanu. Regulatoriem uz nākamo krīzi ir jābūt daudz profesionālākiem.
Kā vērtējāt tikšanos ar Vladimiru Antonovu - vai sasniedzāt savu mērķi, vai arī tagad nožēlojat par šo tikšanos?
Nē, es nenožēloju. Un domāju, ka mērķis tika sasniegts, jo neuzticēšanās no abām pusēm tika izkausēta. Aleksandrs Antonovs ieradās Latvijā, lai liecinātu un sniegtu skaidrojumus, tādā veidā viņš ir būtiski atvieglojis Krājbankas maksātnespējas procesu.
Kādēļ šajā jūsu sarunā ar Vladimiru Antonovu par Krājbankas lietām piedalījās Bislans Abdulmuslimovs?
Tas ir saistīts ar to, ka Aleksandrs Antonovs ir tas Antonovu ģimenes loceklis, kas šobrīd var brīvāk pārvietoties un risināt problēmas, bet Bislans, cik saprotu, ir labs paziņa Aleksandram Antonovam.