Jau iepriekš gribu atrunāt, ka skolas smago goda dēli nemaz nesākšu kustināt. Visu izcilo mākslinieku, zinātnieku, mediķu, sportistu, aktieru un rakstnieku nosaukšana, sākot no Raiņa, beidzot ar kori Kamēr… un pasaules olimpiāžu uzvarētāju vārdiem, aizņemtu vairākas Dienas lapas. Tāpēc piedāvāju dažas epizodes.
Rīgas Valsts 1.ģimnāziju uzskata par vecāko Rīgas (arī Latvijas) skolu, jo tā ir tiešs turpinājums Domskolai, kas vēstures avotos figurē jau kopš 1211.gada. Audzēkņi studēja gan Cicerona, Ovidija, Vergilija tekstus, gan iedziļinājās jautājumā - vai burvji un raganas var laisties pa gaisu un jāt uz ieziestiem kokiem vai arī vilkiem un citiem dzīvniekiem? Mācības skolā notika latīņu valodā, visi skolotāji bija garīdznieki. Pēc reformācijas Domskola nonāca pilsētas pārziņā un kļuva par pirmo augstākā tipa skolu Rīgā. Te mācīja antīko literatūru, viduslaiku apgaismotāju darbus, kā arī gramatiku, metriku un matemātiku. Tika mācītas arī grieķu un senebreju valodas. Pamazām skolā varēja apgūt arī fiziku, vēsturi un ģeogrāfiju. Johans Rīvijs, filozofijas profesors no Leipcigas, bija izstrādājis sīkus kārtības noteikumus. No rīta pieceļoties, skolēniem bija vispirms jānomazgā mute, jāizskalo tā ar aukstu ūdeni un tad jāpateicas Dievam par aizvadīto nakti. Pēc tam jāsasukā mati, jānospodrina apavi, jānotīra apģērbs ar linu suku un beidzot - jānogriež nagi. Ejot uz skolu, ieteicams daudz nepļāpāt, neklaigāt un neaizskart citus, un parādīt godu, kam tāds pienākas.
No žargona līdz valstij
1994.gadā Brunis Rubess, aktīvi darbojoties Latvijā, un Georgs Merzs, veicinot šo sadarbību ASV un Kanādā, izveidoja Rīgas 1.ģimnāzijas absolventu un draugu biedrību. Pateicoties G.Merzam, skolēni lasa žurnālus National Geographic un Scientific American. 60.gadu beigās izveidoto skolas muzeju nemitīgi papildina absolventu atmiņas. Viena no lielākajām vērtībām ir bibliogrāfiskais retums - 80.gados Zviedrijā iznākusī grāmata Rīgas pilsētas 1.ģimnāzija (590 lpp.) Andreja Johansona redakcijā. Amplitūdā no žargona vārdnīcas (fimbers - piecnieks, jiptnūdele - papiross, liberiņi - drēbes u.c.), krāsainiem skolotāju aprakstiem līdz liecībām par valstiski svarīgiem notikumiem. Ēvalds Palde atceras: «Vēl labi atmiņā ir palikusi lielās sajūsmas un cerību pilnā diena, kad 1921.gada janvārī Latvijas valsti de jure kā pirmās atzina Itālija, Francija un Anglija. Ziņa par atzīšanu Rīgā pienāca pēcpusdienā. Skolā pārtrauca mācības, ierēdņi - darbu valsts iestādēs, un visi devās uz Esplanādi, kur steigā tika sarīkota neliela svinīga parāde par godu šim notikumam.»
1919.gadā par oficiālo skolas mācību valodu pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē tika atzīta latviešu valoda. 1929.gadā skola ieguva ģimnāzijas vārdu, ko gan drīz nomainīja pret Leona Paegles Rīgas 1.vidusskolu. Šis nosaukums nemainījās 50 gadu un tikai 1990.gadā skola pārsaukta par Rīgas 1.ģimnāziju.
1921.gada izlaidums bija pirmais neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā. Pirmoreiz nacionāla skola! Skolēnu sastāvs - ļoti raibs. Gerda Kuble-Naudiņa atceras: «Klasē bija ap 30 skolēnu - zēni vairākumā. «Zēni» varbūt nebija īstais nosaukums, jo lielākā tiesa bija gados - ūsaiņi un bārdaiņi, staigāja šineļos, zābakos, pat ar piešiem. Karš bija daudziem izjaucis kārtējo izglītības līniju.» Solos līdzās sēž Lāčplēša ordeņa kavalieri, bēgļi no Krievijas un likvidēto meiteņu privātskolu meitenītes. Skolēni pieprasa Latvijas ģeogrāfijas mācīšanu.
4.klases skolnieka Gunāra Birkerta (viņš arī muzeja vizuālā koncepta autors) burtnīcas (dienasgrāmatas) lapas rotā iedrukāti patriotiski saukļi. Pārsvarā - prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdi, bet starp tiem arī Annas Brigaderes «Rādi sevi tīru kā zelts/ Teic katram taisnību acīs». To, ka skolas puikām visos laikos ar būšanu kā zeltam nav gājis spoži, rāda Paidagoģisko sēžu protokolu grāmata. 1939 - 1945: A.L. «samazina uzvešanos par stundu traucēšanu un necienību pret skolotājiem», bet G.Š. - «par vecāku un audzinātāju mānīšanu». Kopš skolas pastāvēšanas nevienāda cīņa noritējusi ar smēķētājiem. Īpaši paveicies, kad dežurēja sarkstošākās jaunās skolotājas, tad aiz tualetes durvīm atskanējis vien bezspēcīgs pīkstiens: «Lūdzu, zēni, nepīpējiet tualetē!»
1940./41. L.P.S.R
Ar to pašu tinti tukšā lapā pa vidu ieraksts: 1940./41. L.P.S.R. Nr.6 darba kārtības punkts: Mācāmo svešvalodu jautājums. Direktors paskaidro, ka latviešu un krievu valoda ir valsts valoda. 1940.gada 4.oktobrī atskaitās 6.A klases audzinātājs V.Bergfrīds: «Mācību gadam sākoties, pirmajā stundā iepazīstināju klasi ar kapitālistiskās Latvijas pārvēršanos par L.P.S.R, ar mums skārušajām politiskajām pārmaiņām un ko mums dod sociālistiskā iekārta.» Ziemassvētki tiek svinēti joprojām. Paidagogi nolemj, ka «eglīti dedzinās pēdējās divās stundās», eglītes un svecītes atnesīs paši skolēni.