Kad ķeraties klāt jaunai izrādei, no kā sākas darba process?
Darbs sākas no literārā materiāla - parasti no lugas, reizēm arī pirmavota - kāda romāna, stāsta lasīšanas. Parasti, jau sākot lasīt lugu, rodas tāda kā tēlu vizualizācija, kam pēcāk seko skiču veidošana. Taču šis process viennozīmīgi notiek saskaņā ar režisorisko izrādes konceptu, jo, kā zināms, izrāde ir komandas darbs un man kā kostīmu māksliniecei bezgala svarīgas ir arī režisora ieceres un konkrēta tēla jeb lomas traktējums.
Kas jūs iedvesmoja kļūt par tērpu mākslinieci?
Neesmu par to domājusi, taču, kā jau pieņemts, šādu jautājumu atbildes bieži noved līdz atmiņām par bērnību. Tādēļ atļaušos nebūt oriģināla. Bērnībā daudz zīmēju, domāju, fantazēju un galu gala - zīmēju papīra lellēm drēbes. Ļoti daudz.
Pasaka vai stāsts, kuru varoņiem gribētu veidot tērpus. Kādēļ?
Nezinu, jo tiešām pārāk daudz ir tādu stāstu un grāmatu, kuru varoņus būtu patīkami redzēt uz skatuves. Arī viena no brīnišķīgākajām pēdējā laika visvairāk lasītajām bērnu grāmatām - Erlena Lū stāsts par Kurtu - noteikti varētu būt starp tām. Un galvenokārt jau tāpēc, ka, manuprāt, visi grāmatu varoņi tiešām pelnījuši nonākt uz skatuves - būt skatāmi arī trīs dimensijās.
Domās ietērpiet sevi kādā kostīmā. Aprakstiet to!
Zinu tikai to, ka garā, kuplā un rozā princešu kleitā es sevi pat domās nespēju ietērpt.
Laba bērnu izrāde ir...
Pirmkārt, ja skatītāji (bērni) dzīvo līdzi izrādes varoņiem un starpbrīdī nelūdz vest uz mājām.
Otrkārt, ja labs materiāls, labs vēstījums un visi radošie komponenti ļauj ienirt pilnīgi citā - te un tagad pasaulē.
V. Pūces un P. Brūvera mūzikls Velniņi skatāms no 3. līdz 6. maijam. Lomās Aija Andrejeva un Liene Candy.