Un tas viss (izņemot bērnus) man ir līdz kaklam. Man kaut kā būtiski pietrūkst ģimenes. Tādā izpratnē, kāda tā bija, kad es augu. Ja būtu jāizvēlas vēlreiz, es gribētu, lai vispirms ir ģimene, atbalsts, kopīgas nākotnes cerības un tikai tad bērni. Gaidīti, pasargāti. Tāpēc es nevaru nosodīt sievietes, kuras izvēlas dzīvi bez bērniem. Ja projekts par laimīgo dzīvi jārealizē vienai, tādā shēmā bērni neiederas.
sise. Manuprāt, drīzāk ir nepatīkami, ka vecumā ap 30 nākas sastapties ar uzmācīgiem, nekorektiem paziņu vai ģimenes draugu jautājumiem, kad būs ģimene un bērni. Es šobrīd esmu apmierināta ar dzīvi. Un nevēlos piespiedu kārtā dzemdēt bērnu tikai tāpēc, lai, iespējams, 40 gados nesajustos «vientuļa» vai arī vēlāk būtu, «kas ūdens krūzi padod». Ja kāds bezbērnu sievietes sauc par egoistēm, tad, lūk, tieši pensija, vientulība vai ūdens krūze man šķiet paši egoistiskākie iemesli, kāpēc laist pasaulē bērnu.
kultūrists. Es negribu, lai manam bērnam skolā mācītu acīmredzamas stulbības - ka homoseksuālisms ir normāls vai bezbērnu sieviete ir normāla. Jebkuram, kas apveltīts ar veselo saprātu, ir skaidrs, ka tā nav. Un nevajag te ļa, ļa par iecietību. Es noteikti esmu iecietīgs pret visādām invaliditātēm: invalīdiem pēc iespējas ir jāatvieglo dzīve, ja nu kas gadījies. Taču mana nepatika aug augumā tad, kad šī «tolerance» sāk pārkāpt robežas un līst skolās, kur tiek reklamēta kā norma.
Par vīriešu trūkumu - pieņemu, ka ir taisnība. Taču īstenībā pie vainas ir sieviešu filmās noskatītie ambiciozie modeļi. Kas jums liek domāt, ka pasaule sastāv no dažādiem prinčiem? Nu nav šeit Ņujorka, un būs arī vīrieši, kas strādā par krāvējiem. Dižciltīgu antikvāra veikalu un viesnīcu īpašnieku piedāvājums šajos platuma grādos ir stipri ierobežots. Kļūsties pieaugušas!