Situācija ir tāda, ka ir jāizvēlas pēc prioritātēm - pēc satiksmes intensitātes un drošības. Drošu apstākļu kritērijam noteikti neatbildīs ļoti sliktā stāvoklī esošais nomaļais ceļš, bet noslodze šādam ceļam ir niecīga, un pa to brauc pat par daudziem tūkstošiem mazāks skaits auto nekā pa valsts galvenajiem autoceļiem. Pirms dažiem gadiem Latvijā tiešām visa uzmanība bija fokusēta tikai uz A klases ceļiem, bet vairs tā nav, arī B klases jeb reģionālas nozīmes autoceļi ļoti intensīvi tiek uzlaboti, top jauni projekti, tiek izsludināti konkursi. Pieļauju, ka par nozari atbildīgās amatpersonas domā arī par citiem ceļiem, ne tikai A klasi.
Satiksmes ministrija (SM) apgalvo, ka Latvijas autoceļu kvalitātes uzlabošanai pieejami apjomīgi finanšu resursi, bet autobraucēji daudzu ceļu kvalitāti vērtē kā visai bēdīgu. Jūsuprāt, kāpēc Latvijā ne viens vien ceļš ir patiešām sliktā stāvoklī?
Jā, iedzīvotāji sūdzas, ka ceļi nav kvalitatīvi, un taisnība jau tā ir. Esmu nonācis pie secinājuma - padomju laika mantojums ir smags, respektīvi, Latvijā tādu ceļu, kas ir uz sabrukuma robežas un kurus nepieciešams rekonstruēt, ir ļoti daudz. Ja ir lieli naudas līdzekļi, daudz ko var paveikt, bet nav jau tā, ka Latvijā naudas visiem ceļu darbiem pietiktu.
Arī Lietuvā un Igaunijā ir bijuši padomju laiki, tomēr Lietuvā un Igaunijā autoceļiem ir labāka kvalitāte.
Jā, tā ir skarba patiesība. Lietuva un Igaunija jau kopš atmodas laikiem autoceļiem pievērš lielu uzmanību, Latvija ne, varbūt trūka iespēju. Tas, ka mūsu valsts savlaicīgi nepievērsās ceļu kvalitātes uzlabošanai, ir iemesls, kāpēc Latvijas autoceļi atpaliek no kaimiņvalstu autoceļiem.
Es atbalstu ideju, ka ir nepieciešams Autoceļu fonds, es arī piekrītu, ka no akcīzes nodokļa nestajiem ienākumiem vairāk varētu atvēlēt tieši autoceļu izbūvei. Labi ceļi ir ļoti būtisks faktors, lai tautsaimniecība vispār varētu attīstīties - tā ir mūžveca patiesība. Tas finansiāli nav mazs slogs mūsu Latvijai, bet nedrīkst aizmirst, ka ir ES līdzfinansējums. Pati saviem spēkiem Latvija nevarētu izbūvēt un savest kārtībā tādu autoceļu apjomu, kādu vajadzētu, bet, ja Latvija aktīvi piesaista ES līdzekļus, tas situāciju var uzlabot.
Patlaban daudzviet redzam grandiozus ceļu rekonstrukcijas un arī uzturēšanas darbus. Ja ceļi jau iepriekš ir rekonstruēti un tagad sākās uzturēšanas fāze, tas liecina par progresu.
Savulaik ceļu būvniecības nozares uzņēmējs Dienai teica, ka gribētu veikt apjomīgākus ceļu uzturēšanas darbus, bet pasūtītājam parasti nepietiek līdzekļu, tāpēc tiek prasīts tikai minimāls remonts, lai gan ceļu būves profesionālim labi redzams - ar to ir par maz.
Tas ir mūžam aktuāls jautājums. Problēmas sakne, par kvalitāti runājot, saistīta ar to, ka notiek tā - valsts izvirza mērķi izbūvēt kādu ceļu, sagatavo plānu, visi projektētāji iesniedz savus labākos piedāvājumus, un tad, kad nonāk līdz darbu veikšanai, projektu apcērp, lai ietaupītu pēc iespējas vairāk naudas. Es varu piekrist uzņēmuma Binders pārstāvim Aigaram Sējam, ka ar stingriem rāmjiem tiek ierobežota ceļu būvētāja iniciatīva. Projekts tiek apstiprināts pēc pamatīgas finansējuma ierobežošanas, bet vēlāk būvniekam pārmet, ka viņš nemāk būvēt, lai gan patiesībā problēma ir tajā, ka nemaz nebija iespējas būvēt tā, kā sākotnēji projektā bija paredzēts.
Ar SM, tātad valsti, saistītas struktūras pastiprinājušas kontroli pār ceļu būvi un rekonstrukciju. Kā to vērtējat?
Par nepietiekami stingru šo kontroli noteikti nevar nosaukt. Es esmu par to, ka kvalitāte jāpārbauda, jo tas ir veids, kā disciplinēt Latvijā strādājošos ceļu būvniekus un pārbaudīt viņu darba kvalitāti ilgtermiņā, turklāt tas ir veids, kā valstij uzraudzīt savus autoceļus šodien un noteikt, kā tos vajadzētu būvēt nākotnē. Autoceļu kompetences centrs, kas strādā ar mērķi pārbaudīt kvalitāti, noteikti ir vajadzīgs. Ja mēs virzāmies uz tādu ceļu kvalitātes līmeni, kāds ir daudzviet ES, mums jāapkopo informācijas bagāža par Latvijas ceļu tīklu - kādā stāvoklī tie ir, kā tiek būvēti, kādas ir pieļautās kļūdas. Uzraudzīt vajag arī labā kvalitātē veiktus darbus, jāpārliecinās, vai rezultāts atbilst sākotnēji iecerētajam.
Jāsaka gan, ka ir būtiski izprast robežu: kontrole ir vēlama, pārspīlēta birokrātija - ne. Brīžiem šķiet, ka Latvijā daudzu jautājumu lemšanā vispār uz birokrātiju vien balstās, pārāk liela uzmanība tiek pievērsta dažādiem sīkumiem un niansēm. Ir gadījumi, kad, startējot valsts izsludinātā konkursā, pretendents tiek izslēgts nevis tāpēc, ka tiek konstatētas būtiskas nepilnības viņa piedāvājuma kvalitātē, bet tāpēc, ka iesniegtajā pieteikumā lappušu numerācija nav pareiza. Birokrātija Latvijā tiek novesta līdz galējībai. Protams, saprātīgā apjomā tai jābūt ikvienā valstī, bet runa ir par to, vai amatpersonas un sabiedrība izprot, kur velkama birokrātijas lietderības robeža, vai tomēr neizprot.
Kā jūs vērtējat Latvijā pastāvošo iepirkumu konkursu procedūru?
Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) ir uzkrājis vērā ņemamu pieredzes bagāžu, un tur strādā ļoti kompetenti cilvēki. Diemžēl viņus ierobežo pilnvaru rāmji, kas viņiem ļauj izvērtēt tikai iepirkuma procedūru, to, vai pasūtītājs pareizi noslēdzis līgumu, praktiski neko vairāk. Domāju, ka daudzi nenovērtē to, cik lielu darbu dara IUB un cik daudz vēl varētu paveikt, ja birojam piešķirtu lielākas pilnvaras. Strādājot ar iepirkumiem, ir ļoti būtiski, lai tiktu izvērtētas ne tikai nolikuma prasības, bet arī tas, vai pasūtītājs ir izvēlējies lietderīgāko variantu, lai rezultātā sasniegtu labu kvalitāti. Ja IUB būtu pilnvaras uzraudzīt ne tikai to, vai pareizi tiek slēgti līgumi, bet arī tiktu piešķirts tāds kā Valsts kontroles statuss, mēs nonāktu pie labāka rezultāta. Tad tiktu izvērtēta iepirkumu lietderība - cik liela lietderība ir pasūtītāja pieņemtajiem lēmumiem un cik lietderīgi tiek izmantots finansējums. Es atbalstītu ideju apvienot IUB un Valsts kontroli, ja tāda ideja tiktu virzīta.
Ar būvniecības jomu saistītie uzņēmēji nereti apgalvo, ka problēmas rada visai izplatītā iepirkumu konkursu rezultātu pārsūdzēšana, kuras dēļ darbu veikšanai atliek mazāk laika nekā nepieciešams.
Latvijas likumdošana ļauj pēc IUB lēmuma, ja pasūtītājs vēlas, slēgt iepirkuma līgumu. Nelielas nobīdes termiņos tiešām sanāk. Gadās arī, protams, ka IUB liedz pasūtītājam slēgt līgumu.
2013. gada sākumā medijos bija pieminēta Alūksnes Pils ielas rekonstrukcija, kurā bija iesaistīts arī jūsu vadītais uzņēmums, un tika norādīts, ka ieilgušās konkursa procedūras rezultātā darbu uzsākšana aizkavējās par trim mēnešiem.
Tā ir Latvijai tipiska situācija. Es nezinu gandrīz nevienu būtisku konkursu, kas mūsu valstī nebūtu ieildzis iepirkuma procedūras dēļ. Arī mūsu uzņēmums gan pārsūdz iepirkumu konkursu rezultātus, gan arī ir piedzīvojis, ka tiek pārsūdzēti mums pieņemami konkursa rezultāti.
Es visu savu darba dzīvi strādāju ceļu būves nozarē un varu teikt, ka šī joma noteikti nav tā saudzīgākā biznesa vide. Mūsu nozares uzņēmumi šogad izjūt īpaši asu konkurenci, neviens uzņēmums nezina, kas notiks rīt, neskatoties uz to, ka cerīgs šķiet jaunais ES plānošanas periods no 2014. līdz 2020. gadam.
Kāda ir Latvijas reputācija jūsu nozares kolēģu vidū, piemēram, Vācijā, vai tiek runāts, ka Latvijā dažādu pasūtījumu saņemšanā jūtama korupcijas ēna?
Jā, Vācijā par to daudz dzird, un, manuprāt, starptautiskā mērogā Latvijai par šo jautājumu tiek adresēti arī pilnīgi nepamatoti pārmetumi. Lai tiesībsargājošās institūcijas pēta situāciju un vērtē, ir vai nav mūsu valstī korupcija, tas ir to pienākums. Es gribu cerēt, ka korupcija Latvijā tomēr nav izplatīta un ka drīzāk problēma ir mūsu valstī pastāvošā birokrātija un izpratnes trūkums par citu valstu uzņēmumu struktūru un darbības principiem.
Vēl viena būvniecības jomas problēma saistīta ar grūtībām atrast gana profesionālus apakšuzņēmējus. Cik grūti tas ir?
Tā vienmēr bijusi problēma, bet labam ģenerāluzņēmējam vienkārši jābūt sistēmai, saskaņā ar kuru panākt sava apakšuzņēmēja darbu pienācīgā kvalitātē, tam palīdz, piemēram, līguma nosacījumi. Turklāt gribu uzsvērt, pirmkārt, to, ka ir daudzi mazi uzņēmumi, kuri allaž strādā kā apakšuzņēmumi un darbus paveic ļoti kvalitatīvi, un, otrkārt, to, ka ikvienam jāsaprot - var prasīt vai nu ļoti ātru darbu izpildi, vai izcilu kvalitāti, bet abi šie faktori nav savienojami. Vēl jāņem vērā arī nepieciešamo izmaksu apjoms. Zemākā cena nekad nenodrošinās augstāko kvalitāti. Turklāt uzņēmumam jādomā par reputāciju - to var iznīcināt vienā dienā, bet, lai labu reputāciju atgūtu, vajadzīgi vairāki izcila darba gadi.
Būvniecības jomā arī trūkst strādājošo, un uzņēmumi spiesti piesaistīt ikkatru atrodamo darbinieku, neprasot īpašu profesionālo kvalifikāciju.
Darbinieku trūkums ir nopietna problēma mazajiem uzņēmumiem. Ikviens cilvēks vēlas stabilitāti, tāpēc profesionāls speciālists cenšas strādāt lielā uzņēmumā ar vārdu, kas veic būtisku ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā, maksā konkurētspējīgu atalgojumu, pat nepieļauj iespēju apiet nodokļu maksājumus, kā arī darbiniekam nodrošina dažādus sociālā atbalsta instrumentus. Turklāt zinošs speciālists grib profesionāli pilnveidoties, attīstīt savas darba iemaņas un allaž meklēs tādu darba vidi, kas šādu izaugsmi nodrošina. Jāsaprot vienkārša patiesība - labs darbinieks grib labus darba apstākļus, turklāt šāda prasība ir loģiska un pamatota, bet labus darba apstākļus Latvijā parasti var nodrošināt vienīgi lielie uzņēmumi. Mazajiem uzņēmumiem atliek krāt pieredzi, augt vai arī apvienoties. Protams, gadās izņēmumi - ir veiksmīgi mazie uzņēmumi, un ir arī lieli uzņēmumi ar sliktu darba vidi.
Mūsu uzņēmumam ir izdevies piesaistīt inženierus ar augsta līmeņa profesionālo kvalifikāciju, un es to uzskatu par lielu ieguvumu. Mēs pieņemam darbā arī jauniešus tikko no skolas sola un paši viņus gatavojam par profesionāli spēcīgiem speciālistiem. Tomēr es nevaru apgalvot, ka mūsu uzņēmumā netrūkst darbinieku. Tāpat trūkst, bet mūsu prioritāte ir nodrošināt esošajiem darbiniekiem darbu visu gadu, neraugoties uz to, ka autoceļu rekonstrukcijā un būvniecībā ir ļoti izteikta sezonalitāte un ziemā darbu allaž ir mazāk nekā vasarā.
Nesen jūsu uzņēmums atvēra asfaltbetona ražotni Rēzeknē. Kāpēc to izveidojāt tieši šajā pilsētā?
Nav noslēpums, ka Latvija ļoti aktīvi izmanto ES līdzfinansējumu dažādiem projektiem. Tieši Rēzekne ir centrs tam reģionam, kurā jaunajā plānošanas periodā notiks gan galveno autoceļu uzlabošanas darbi, gan arī reģionālas nozīmes ceļu rekonstrukcijas darbi, turklāt Rēzeknes tuvumā esošajās pašvaldībās jau norit ielu rekonstrukcija. Tāpēc stratēģiski pieņēmām lēmumu mūsu pirmo asfaltbetona ražotni ierīkot tieši Rēzeknē.
Jau patlaban Latgalē mums ir ļoti daudz ielu rekonstrukcijas projektu, bet, kā jau jebkuram augošam, uz perspektīvu vērstam uzņēmumam, arī mums ir svarīgi paplašināt savas iespējas tirgū. Vēlamies būt to uzņēmumu vidū, kas būvē Latvijas galvenos autoceļus. Protams, neatsakāmies un neatteiksimies no citiem darbiem.
Rēzeknē izveidotā ražotne ir mobila, to nepieciešamības gadījumā var pārvietot, piemēram, uz Liepāju?
Pašu ražotni var pārvietot, bet Latvijā jēdziens «mobila asfaltbetona ražotne» nedarbojas tāpēc, ka visas atļaujas tiek dotas, ņemot vērā ražotnes atrašanās vietu, nevis tās iekārtu specifiku - ražotne ir mobila, bet Latvijas likumi neļauj to izmantot tik mobili, cik tehniskā aspektā varētu.
Tātad, ja ražotne izveidota Rēzeknē, tad tur arī paliks?
Jā, jo esam izvēlējušies Rēzekni par savu projektu stratēģisko centru. Esam investējuši šajā pasākumā 1,9 miljonus eiro, daudzi tēriņi saistīti arī ar teritorijas labiekārtošanu.
Ražotne atrodas kādreizējā Rēzeknes industriālajā teritorijā?
Jā, industriālajā rajonā, kas pēdējos gados nav bijis īpaši sakopts. Jauna ražotne tam nāk par labu.
Tā ir Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) teritorija. Vai SEZ esamība ietekmēja ražotnes vietas izvēli?
Mēs izvērtējām visus apstākļus, arī šo faktoru.
Kā ražotnes tapšanas gaitā veidojās sadarbība ar Rēzeknes pašvaldību?
Sadarbība allaž ir darba process, kurā neiztiek arī bez pārpratumiem, bet mēs ar Rēzeknes domi jau nebijām gluži svešinieki, iepriekš sadarbojāmies, kad strādājām Festivāla parka iekārtošanas darbos, tāpēc atļāvāmies jautāt, vai pašvaldība mums varētu palīdzēt ar vietas izvēli ražotnei. Pašvaldība mūsu ideju par ražotni uztvēra ļoti atsaucīgi. Domāju, viņi saprot, ka pilsētā ir svarīga katra jauna darba vieta, katrs sakopts kvartāls, jo tas mudina cilvēkus palikt Latgalē, nevis braukt uz ārzemēm.
Jaunajā ražotnē gan darbinieku skaits nav liels - septiņi cilvēki.
Jā - četri strādājošie ir iekārtu operatori, trīs ir laboratorijas darbinieki, bet, ja runājam par Latviju kopumā, tad nodarbinām vidēji 130 darbinieku.