Daiņa mērķi ir lieli - doties gan uz augstskolu, gan, iespējams, izveidot savu uzņēmumu. Arī saviem draugiem viņš labprāt stāsta, kur mācās, jo tas neesot nekas slikts. Grūtāk gan bijis pārliecināt vecākus. Sākumā viņi vēlējušies, lai dēls turpina mācības vidusskolā, norādot, ka tas dzīvē pavērs lielākas iespējas, arī atzīmes viņam bijušas labas. Taču ar brāļa palīdzību Dainim izdevies vecākus pārliecināt - šādi iegūs gan vidusskolas izglītību, gan apgūs profesiju un, ja vajadzēs, varēs uzreiz sākt strādāt.
Pretēja situācija ir Ralfam, kurš plāno būt inženierkomunikāciju tehniķis. Profesionālo izglītību viņš izvēlējies, jo vecāki negribējuši, ka dēls turpina mācības vienkārši vidusskolā. Viņš arī bijis vienīgais no savas klases, kurš aizgājis uz profesionālo skolu. Augstskolā mācīties viņš neplāno - domā, ka būs pārāk grūti. Mērķis ir strādāt kādā uzņēmumā.
Abu puišu stāstītajā arī iezīmējas galvenie izaicinājumi, ar kuriem šobrīd saskaras profesionālās izglītības iestādes. Pirmkārt, joprojām valda stereotipi, ka profesionālā izglītība nav prestiža un labāk ir mācības turpināt vidusskolā. Otrkārt, liela daļa profesionālo skolu beidzēju neizvēlas turpināt mācības augstskolās. Paralēli tam turpinās diskusijas, kā vēl vairāk profesionālo skolu darbībā iesaistīt uzņēmējus.
Tikai puse vidusskolā
Puse no Latvijas skolēniem vidusskolā un puse profesionālajās izglītības iestādēs - šādu mērķi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir izvirzījusi 2020. gadam. Šobrīd šī attiecība ir 61% pret 39%, par labu vidusskolas izglītībai. Taču aizvien vairāk pieaug pieprasījums no uzņēmējiem pēc savas jomas speciālistiem, un vidusskolu beidzējiem darbs var arī neatrasties. Tomēr, vai plāni izdosies, atkarīgs no tā, cik strauji celsies profesionālo skolu prestižs, kurš patlaban ne vienmēr ir pietiekams.
Arī Jelgavā lielākā daļa skolēnu joprojām izvēlas palikt mācīties vidusskolā. Pēc Jelgavas tehnikuma direktores Janīnas Rudzītes teiktā, profesionālās skolas izvēlas tikai 37% pamatskolu absolventu. Pats tehnikums gan ir liels - kopumā šogad mācās 839 audzēkņi, taču, salīdzinot ar citiem gadiem, to skaits ir sarucis. Direktore to skaidro gan ar demogrāfisko situāciju, gan pašu profesionālo skolu un attiecīgo nozaru prestižu. Tehnikuma angļu valodas skolotāja Ina Gode gan uzskata, ka pareizāk ir prasīt nevis to, vai profesionālā izglītība šobrīd ir prestiža, bet jautāt, kas ir darīts, lai šo prestižu celtu. Pēc viņas domām, ja izdosies veiksmīgi īstenot iesāktās reformas, tad skolēni un viņu vecāki arī izvēlēsies profesionālo izglītību. Tikmēr skolotāji darot visu, kas ir viņu spēkos. Nepieciešams vienīgi atbalsts.
Pēc IZM ieskatiem, šajā ziņā jāstrādā trīs virzienos - jāoptimizē skolu tīkls, jāveic satura reformas un jāizmanto Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalsta iespējas. Un pie tā arī tiek strādāts. Paskatoties ciparos, četru gadu laikā profesionālo skolu skaits sarucis no 57 līdz 37 profesionālajām izglītības iestādēm. Darbs aktīvi arī tiek turpināts pie darba vidē balstītām mācībām, šobrīd pilotprojektā iesaistoties aizvien lielākam skaitam profesionālo skolu. Savukārt ESF atbalsta iespējas, piemēram, tiek īstenotas, ieguldot Profesionālās izglītības kompetences centru izveidē un modernizācijā. Jelgavas tehnikums ir viens no 12 šādiem centriem. Un, kā atzīst tehnikuma direktore, ieguvums ir jūtams - ne tikai paši skolotāji jūtas novērtēti, bet arī uzsākta jauna, moderna mācību kompleksa izveide, attīstot gan skolas infrastruktūru, gan modernizējot mācību aprīkojumu. Dienai viesojoties izglītības iestādē, remontdarbi vēl nav pabeigti un viss aprīkojums arī nav iegādāts, taču J. Rudzīte cer, ka nākamais mācību gads sāksies jaunajā kompleksā. Kopumā projektā ieguldīti vairāk nekā 15,5 miljoni eiro.
Uz augstskolu negrib
«Paceliet roku, cik no jums plāno mācības turpināt augstskolā?» šādu jautājumu Diena uzdeva gandrīz katrā klasē, viesojoties Jelgavas tehnikumā. Klasē ar 10 audzēkņiem roku paceļ viens, klasē ar 15 jauniešiem - trīs. Un situācija ir līdzīga arī citos kabinetos. Vieni min, ka studēt būtu pārāk grūti, citi to neuzskata par vajadzīgu, jo uzreiz plāno strādāt. Skolas direktore gan ik pa laikam piebilst, ka praksē jaunieši sapratīs, vai vēlas būt izpildītāji vai tomēr vadītāji, un tad domas, iespējams, mainīsies.
Viens no tiem, kurš vēlas pēcāk doties uz augstskolu, ir Aleksandrs. Šobrīd viņš mācās par automehāniķi un ir 2. kursa audzēknis. Augstākā izglītība, pēc viņa domām, ir nepieciešama, lai tomēr būtu lielākas karjeras iespējas. Piemēram, ja neveiksies izvēlētajā profesijā, būs arī citas iespējas. Arī profesionālo izglītību izvēlējies kā sava veida atspēriena punktu - varēs strādāt un nopelnīt naudu studijām.
Viesojoties pie vecākiem jauniešiem, gan apstiprinās direktores pieņēmums, ka pēdējos kursos lielāks skaits jauniešu vēlas mācības turpināt studējot. No inženierkomunikāciju 3. kursa audzēkņiem uz augstskolu plāno doties puse. Tomēr, kamēr Jelgavas stratēģijā ierakstīts mērķis 20% profesionālo izglītības iestāžu absolventu novirzīt uz augstskolām, no Jelgavas tehnikuma pērn studēt devās tikai 14% jauniešu. Un, pēc J. Rudzītes domām, tas nav pietiekami. Pagaidām esot grūti tikt vaļā no stereotipa, ka uz profesionālajām skolām dodas tie jaunieši, kuri ir izlēmuši mācības augstskolā neturpināt. Darīts gan tiek viss, lai jauniešus mudinātu studēt, piedāvājot gan papildu kursus, lai veiksmīgāk nokārtotu vidusskolas eksāmenus, gan rādot pozitīvos piemērus un veidojot kopīgus pasākumus ar universitātēm, lai audzēkņi iejustos potenciālajā mācību vidē.
Profesionālo skolu absolventus gaida arī augstskolas, taču, piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē pērn tikai aptuveni 9% no uzņemtajiem 1. kursa studentiem bija ar vidējo profesionālo izglītību.