Diskusijas Ministru kabineta vakardienas sēdē par Eiropas Savienības finansējumu jaunajā plānošanas periodā varētu izmantot kā noderīgu papildinājumu sociālo zinātņu studentiem, lai ilustrētu mūsdienu politiskās varas īpatnības. Jāuzsver, ka ierosinājums nav ar izsmējīgu vai dusmīgu zemtekstu, jo šīs īpatnības vienkārši atspoguļo «lietu kārtību», kas nav atkarīga no personālijām.
Pirmā īpatnība būtu tā, ka, izņemot nelielu iesaistīto loku, varas īstenošanas mehānismi mierīgajiem civiliedzīvotājiem nav izprotami. Proti, pat uzmanīgi klausoties runātājus, var nojaust, ka runa ir par visnotaļ būtiskām izmaiņām, ka ir kaut kādas aizkulišu cīņas par pilnvarām (piemēram, gaidāms to samazinājums Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai), tomēr tas viss ir ievīkšķīts specifiskā izteikšanās veidā, kas atgādina joku par draugu kompāniju, kurā vairs nestāstīja anekdotes, bet nosauca tām iepriekš piešķirtos numurus. Savējie saprot - pārējie, protams, ne. Trakākais, ka mums pat nav darīšana ar mēģinājumiem kaut kā speciāli slēpt jautājumu būtību. Nē, iemesls, šķiet, ir tāds, ka valsts varas īstenošanas tīklojums ir tā satamborēts, ka citādi grūti. Un tas savukārt nozīmē, ka, pat ja pilsonis vēlas veltīt laiku politikas vērošanai un pat ja politikas veidotāji ir par atklātību, neko daudz šis pilsonis tik un tā nesapratīs.
Turklāt neaizmirsīsim, ka par šādiem jautājumiem savu vārdu grib teikt (pamatoti) arī parlaments. Tātad diskusija, kuras ietvaros pat labā nozīmē tehnokrātiem brīžiem sejās nojaušams mulsums un izmisums (rūdītajiem valsts sekretāriem un viņu vietniekiem steidz palīgā papildspēki no ministrijām), nonāk Saeimā, kur deputātu kompetences līmenis objektīvi ir cits, toties klāt nāk, teiksim tā, papildu motīvi kaut ko pamainīt.
Šī mudžekļa iemesls varētu būt saistīts ar otro īpatnību - pārspīlētas lomas formulējumiem piešķiršanu vai, tēlaini izsakoties, cīņu par katru komatu. Otrdienas sēdē tas krāšņi izpaudās jautājumā par ES naudu zinātnes infrastruktūrai. Protams, ir atšķirība starp «veidot» un lielākus pienākumus uzliekošo «izveidot» formulējumu, tāda ir arī starp «publiski pieejamu» un «to skaitā, publiski pieejamu». Tomēr kāds pamats tik dzelžainai pārliecībai, ka nākotnē vispār nekādas izmaiņas nav iespējamas, līdz ar to, ka tas, ko dokumentā ieraksta te un tagad, būs kā akmenī iecirsts? Un attiecīgi ir vērts par to tā kauties? Šī pārliecība, ka visu var noregulēt uz tuvākajiem desmit gadiem, noved pie karstām debatēm, kuras savukārt noved pie nepieciešamības atrast kompromisu kaut kāda no dažādiem formulējumiem kopā saķibināta vēl viena formulējuma formā. Kad šādi samocīti kompromisi regulējumā savairojas, regulējums kļūst nesaprotams ikvienam, kurš smalki nezina priekšvēsturi un kontekstu, galu galā tas izrādās pretrunīgs citiem regulējumiem.
Un galu galā, atļaušos apgalvot, laimīgs nav neviens.