Liktenim labpatika otrā posma izskaņā Latvijai piespēlēt pretiniekus, kuriem šīs spēles neko vairs neizšķīra. Francija faktiski bija zaudējusi cerības iekļūt spēcīgāko astoņniekā. Krieviju vairs nevarēja izstumt no pirmās vietas.
Pretinieku stabilās pozīcijas E grupas pretējos polos lielā mērā noteica abu spēļu gaitu. Priekšplānā izvirzījās taktiskie risinājumi un spēlētāju individuālā meistarība, nevis izdzīvošanas «gaļas mašīna», kurai Latvijas hokejisti izmalās cauri mačā ar Šveici. Pret Franciju sāncenšu pretestību salauza valstsvienības labākā trijnieka - Cipulis, Vasiļjevs, Ņiživijs - prasme izmantot vārtu gūšanas iespējas un Laura Dārziņa veiksmīgais vārtu guvums, kad ripa ielēca vārtos no aizsarga slidas. Mārtiņš Cipulis trešajā spēlē pēc kārtas pārspēja pretinieku vārtsargu, Latvija pirmo reizi kopš 1997.gada augstākajā grupā izcīnīja četras uzvaras pēc kārtas. Sākoties atklātajam hokejam, izpaudās mūsējo pārākums meistarībā.
Pret Krieviju atkārtojās sestdienas spēles scenārijs, tikai šoreiz noteikumus laukumā diktēja pretinieki. Iespēja pacīnīties ar krieviem saglabātos, ja spēlētāji izpildītu treneru pirms spēles dotos norādījumus, proti, nezaudētu koncentrāciju un ievērotu spēles disciplīnu. Visi noraidījumi tika sapelnīti viduszonā vai pie pretinieku vārtiem. Tikai Georgijs Pujacs kļūdījās savā zonā, izmetot ripu aiz apmales. Saprotama ir jaunā uzbrucēja Roberta Jekimova vēlme sevi apliecināt laukumā, tomēr tā nedrīkst komandu divreiz atstāt mazākumā. Jekimova pirmā noraidījuma laikā Oļega Tverdovska iemestā ripa izgaisināja cerības uz lūzumu. Pēc brīža rezultāts kļuva 0:4 un uzvarētājs vairs neradīja šaubas.
Trenera Oļega Znaroka un kapteiņa Kārļa Skrastiņa pēcspēles izteikumi galvenajos vilcienos sakrita - četras spēles piecās dienās atņēma daudz spēka. Bez svaiguma kaulos Krieviju neuzvarēt.