Arī Rietumos partijās ir grupējumi, aizkulišu cīņas, kas vēlētājam maz saprotamas un interesantas, līdzīgi kā dažkārt atšķirības starp vienas ideoloģiskās nometnes partijām kā tādām. Tomēr diez vai tas ir Latvijas gadījums, jo nav nācies dzirdēt, piemēram, par «progresīvā IIN novirzienu» Vienotībā vai «nacionāļu grupējumu» ZRP. Līdz ar to, mēģinot saprast, kāpēc it kā vienai nometnei (labēji centriskas, latviešu) piederīgas partijas demonstrē paņēmienus, kas vairāk iederētos kādā austrumu galmā senos laikos, prātā nāk šķietami neticams salīdzinājums. Mūsu politiķi uzvedas kā PSKP aktīvisti.
Ļaudīm, kas vēl atceras padomju gadus, PSKP varēja likties monolīts veidojums, kurā vienīgās izmaiņas bija ģenerālsekretāri. Tomēr PSKP vēstures pētnieki zina, ka patiesībā komunistu organizācijā notika nemitīga grupu sāncensība. Skaidrs, ka nebija runas par kaut kādām ideoloģiskām domstarpībām - piemēram, kādas gan idejiskas pretrunas varēja būt starp Brežņeva «Dņepropetrovskas klanu» un Šeļepina «komjauniešu klanu»... Bet, ja paseko līdzi, ar kādu liekulību, izmanību, nežēlību šie klani cīnījās - sabiedrība, protams, to neredzēja - pagājušā gadsimta 60. gadu vidū (citi agrāk un vēlāk), visi šie PSKP CK sekretāri un funkcionāri izskatās kā vectētiņi latvju šodienas lielajiem kombinatoriem un aizkulišu spēlētājiem.
Padomju varas gados dalību PSKP daudzi uztvēra kā vienīgo iespēju piekļūt varai un materiāliem labumiem. Protams, bija t. s. pārliecinātie komunisti, tomēr vairākums nedz īsti zināja kaut ko par marksismu, nedz gribēja zināt. Ja atļauta personiska rakstura atkāpe: taisnojoties par kādu politiski aizdomīgu nedarbu «dzimtās» Rīgas 50. vidusskolas komjaunatnes komitejā, kurā darbojās vairākas šodien sabiedrībā pazīstamas personas, nereti nācās pārliecināties, ka komjaunieša nozīmītes vietā varēja būt arī cita, tomēr biedri apzinīgi pildīja savu pāraudzināšanas darbu, jo šis teātris bija nepieciešams, lai iekļautos izdevīgumu (labākas iespējas iestāties augstskolā utt.) sološā struktūrā. Arī šobrīd rodas iespaids, ka daļa no partiju cilvēkiem vienkārši tās uzskata par iespēju «kaut ko dzīvē sasniegt» un viņiem ir dziļi nospļauties par «politiku». Vērojot, cik ļoti t. s. politiķi vairās no atklātas sarunas, jo nedrīkst taču «dedzināt tiltus», prātā nāk kāds kursa biedrs Vēstures fakultātē 80. gadu nogalē. Redzot neizpratni par izvēlēto kursa darba tēmu Ļeņins un latviešu sarkanie strēlnieki, kolēģis prātīgi paskaidroja, ka «vēl jau nevar zināt, kas te notiks»...
Citiem vārdiem sakot, šis domāšanas veids nav atkarīgs no tā nesēja vecuma, izglītības, gada «aiz loga» utt. Šis «komuņagu» (jo viņiem nav nekāda sakara ar komunismu kā pārliecību) piegājiens ir saglabājies arī XXI gadsimta Latvijā.