lomu uz operas skatuves: izcilais tenors piemēro sev baritona repertuāru - sestdien, 24.oktobrī, Berlīnes Valsts operā Unter den Linden viņš atveidos titullomu Džuzepes Verdi operas _Simons Bokanegra_ pirmizrādē. «Lielākā uzdrīkstēšanās viņa karjerā!» - šo notikumu piesaka opermūzikas žurnāli. Tā ir 2009.-2010.gada sezonas nagla, turklāt Simonu Bokanegru Domingo dziedās ne tikai Berlīnē, bet arī Ņujorkā (tiešraide no Metropolitēna operas kinoteātrī _Parex Plaza_ - 6.februārī), Milānā, Londonā un Madridē.
Darbs ar krāsām
Popularitātes ziņā Simons Bokanegra atpaliek no tādiem Verdi hitiem kā Traviata, Rigoleto, Trubadūrs, Masku balle, Dons Karloss, Aīda un Otello. Operas nami parasti atļaujas iestudēt Simonu Bokanegru kā veltījumu kādam zvaigžņu baritonam. Operas sižetu caurstrāvo XIV gadsimta politiskās intrigas (cīņa par varu, karš starp Dženovu un Venēciju) un personiskas traģēdijas (Bokanegras mīļotās sievietes nāve un nolaupītās meitas meklējumi). «Simons Bokanegra vienmēr ir bijusi mana sapņu loma. Es domāju, ka ar to noslēgšu dziedātāja karjeru, taču es joprojām dziedāšu arī tenora partijas - Hendeļa operā Tamerlans, Gluka operā Ifigēnija Tauridā, kā arī meksikāņu komponista Daniela Katana operā Pastnieks, kas nākamgad piedzīvos pasaules pirmizrādi Losandželosas operā,» stāsta P.Domingo.
Simons Bokanegra ir ļoti prasīga, dramatiski piesātināta baritona loma. Kad Plāsido bija 16 gadu, viņš dziedāja baritona lomas spāņu operetēs - sarsuelās. Uz operas skatuves Domingo sevi apliecinājis kā viens no visu laiku spožākajiem tenoriem. «Gribu precizēt: es netēlošu baritonu. Karjeras brieduma gados es daudz atveidoju tādas lomas kā Zīgmunds, Otello un Hermanis - šīs partijas tenora balsij prasa dažādu krāsu lietojumu. Katram dziedātājam ir jāprot meistarīgi strādāt ar krāsām. Viņš ir kā gleznotājs, kuram ir bagātīga krāsu palete, tajā ir gan liriskas, gan dramatiskas krāsas. Simonu Bokanegru es dziedāšu savā balsī, lietojot tumšākus toņus. Es uzskatu - jo vieglāka un gaišāka ir mana balss tās dienas rītā, kad man jākāpj uz skatuves, jo dramatiskāk un pilnasinīgāk tā skanēs izrādes laikā. Savukārt, ja es pamostos un balss ir smagnēja un tumša, tas vairs nav tik labi, jo izrādē es nespēšu pa īstam atvērt balsi, attīstīt tās spēku un apjomu. Aicinu visus aizmirst to, kas es esmu - tenors vai baritons. Esmu mākslinieks, kurš piedāvā savu Simona Bokanegras lomas interpretāciju, un es ceru, ka klausītāji mani sapratīs,» uzsver P.Domingo.
Itāļu režisora Federiko Tjeci veidotais Simona Bokanegras jauniestudējums Berlīnes Valsts operā ir kopražojums ar Milānas La Scala. Abos teātros izrādi diriģēs Daniels Barenboims. «Es režisoram lūdzu: veidosim tradicionālu uzvedumu. Zinu, ka Vācijā operā pieņemts darīt visu kaut ko. Rezultātā sanāk, ka šādu iestudējumu dēļ publika nezina tik daudzas operas! Man ir svarīgi debitēt Bokanegras lomā tādā izrādē, kas ir pēc iespējas tuvāka vēsturiskajam kontekstam, vēsturiskajām izjūtām. Esmu pateicīgs par šādu iespēju, jo apzinos, ka tas ir risks - piedāvāt uzvedumu, kurā nav nekā mūsdienīgi traka. Berlīnē top perfekta opera ar brīnišķīgiem kostīmiem,» priecājas dziedātājs, kurš ir Losandželosas un Vašingtonas operas direktors.
Maija ir ideāla māksliniece
P.Domingo ir pārliecināts, ka uz skatuves galvenais ir nevis izcili dziedāt pašam, bet iejūtīgi reaģēt un sastrādāties ar partneriem. «Man patīk uzstāties ar jauniem māksliniekiem, atbalstīt un iedvesmot viņus. Ja man kaut ko prasa, es vienmēr dodu padomu. Ja man ir ko ieteikt, es to daru. Dziedātāji zina, ka es vēlu viņiem tikai labāko,» saka mūziķis. Kopš 1993.gada viņš rīko konkursu Operalia, katru gadu tas notiek citā pasaules pilsētā. 2006.gadā Valensijā konkursā uzvarēja latviešu soprāns Maija Kovaļevska. «Mani priecē, ka Operalia laureāti tagad spīd uz labāko teātru skatuvēm. Ne tikai Maija, bet arī Rolando Viljasons, Elizabete Futrala, Nina Štemme, Džoisa DiDonato, Jozefs Kalleja, Ervins Šrots, Džozefs Kaizers, Hosē Kura, Ludoviks Tezjē - saraksts ir tik garš!»
Ar ko ir īpaša Maija Kovaļevska? «Viņa ir ideāla māksliniece ar burvīgi skaistu balsi. Maija ir ļoti muzikāla, viņa ir aktrise. Vai redzējāt pērn Zalcburgas festivālā Berlioza operu Benvenuto Čellīni? Tas bija fenomenāls iestudējums, kurā Maijai bija ļoti sarežģīta loma, un viņa ar to brīnišķīgi tika galā! Es labi atceros viņas debiju Metropolitēna operā Ņujorkā 2006.gadā. Pēc uzvaras Operalia Maijai bija jādzied Pučīni Bohēmā Valensijā. Savukārt es devos uz Metropolitēna operu, kur diriģēju Bohēmas izrādes. Pēkšņi Mimī lomas atveidotāja atcēla uzstāšanos, un es teicu Metropolitēna operas direktoram Pīteram Gelbam: «Mums taču ir Operalia uzvarētāja, kura var nodziedāt šo lomu!» Maijas debija Ņujorkā bija ļoti strauja - paveicās gan mums, gan viņai. Maija uzreiz nonākusi starptautiskā apritē,» sarunā ar Dienu norāda P.Domingo.
Joprojām ar kaisli
21.janvārī Plāsido Domingo svinēs 69.dzimšanas dienu. Viņš turpina dziedāt, diriģēt, saņemt balvas. Oktobrī Stokholmā viņam pasniegta Birgitas Nilsones fonda balva, kuras vērtība ir miljons ASV dolāru. Domingo ir pirmais šīs godalgas saņēmējs, kuru neilgi pirms nāves 2005.gadā izvēlējās pati B.Nilsone. Šo naudu mākslinieks ieguldīs Operalia balvu fondā, lai turpmāk prēmētu daudzsološākās dziedātājas, kuras turpina soprāna B.Nilsones tradīcijas Vāgnera mūzikas izpildīšanā. Pirms nedēļas Drēzdenē P.Domingo par sasniegumiem karjerā tika sumināts Vācijas ierakstu industrijas balvu ECHO Klassik pasniegšanas ceremonijā. Domingo neslēpj, ka katru balvu uzskata par pagodinājumu.
Kāda ir mākslinieka motivācija pēc 50 gadiem, kas pavadīti mūzikā? Vai tā joprojām ir pašrealizācija, savu radošo ambīciju apmierināšana? Vai viņš to dara klausītāju dēļ? «Tas ir gan viens, gan otrs. Es uzstājos ar lielu kaisli. Manī joprojām ir tikpat daudz entuziasma kā karjeras sākumā. Tajā dienā, kad jūtīšu, ka esmu noguris, es noteiktu apstāšos. Protams, publikas mīlestība ir nozīmīga. Klausītāju atbalsts ir tik spēcīgs, viņi man seko. Kad es dziedu, teātris ir pilns. Šķiet, ka esmu vajadzīgs. Es turpināšu uzstāties, kamēr zināšu, ka publika saņem īstu mantu!»