Pašlaik ligzdās pamazām no olām sāk šķilties putnēni, drīz zemē nevarīgi plivinās spārnus no vecāku sarūpētā mitekļa izkritušie pūčulēni un vārnas, tramīgi tekalēs no jumtiem nogāzušies sudrabkaiju bērneļi. Mežā gadās atrast zaķu, ežu vai stirnu pēcnācējus, bet, cik acis redz, - mātes tuvumā nav. Ko cilvēks? Ierunājas žēlsirdība - pacels, apmīļos, aiznesīs mājās, bļodiņā pieniņu ielies, paēdinās. Diemžēl tāda žēlsirdība reti kad beidzas labi. Pirmkārt, no veikala/govs piena mazuļiem piemetas caureja. Ja šī nelaime gājusi secen, pēc kāda laika izrādās, ka putni un dzīvnieki strauji aug, trokšņo, kakā, prasa ēst. Ko nu? Pieradināts un otrreiz pamests, viņš dabā vairs atgriezties nespēj. Māris Lielkalns teic, ka pirmajā dzīvības gadā iet bojā ap 85% jaunuļu. Tā ir bijis, un tā būs. Daba parūpēsies pati par sevi. Ja nu citādi nevarat, redzot savainotu dzīvnieku vai putnu, zvaniet glābējiem vai Dr. Beinarta klīnikai Rīgā, ar kuru pilsētas dome noslēgusi līgumu par problēmu risināšanu ar savvaļas dzīvniekiem. Neuzņemieties Mātes dabas funkcijas!
Pūce nav mājputns
Rīgas zoodārzā baseinā plunčājas mazie ronēni. Šiem daļēji
paveicies - Rīgas zoodārza Informācijas nodaļas darbinieks Māris
Lielkalns stāsta, ka ronēnus pavasarī atnesa cilvēki un tos drīz
izlaidīs Baltijas jūrā. Internetā ziņa, ka Dobelē pa ielām droši
pastaigājas stārķis un nemaz netaisās lidot, bet bičo no cilvēkiem
ēdamo, tātad kādās mājās izaudzis un dabā nez vai atgriezīsies.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.