Kaut radi, bet nesatiek
Vēl grūti iedomāties, ka Ziemassvētki jau ir gluži pie namdurvīm. Arī Pūces ģimenes abi kaķi Kisa un Murcis un sirmais plušķītis Pučs vēl caurām dienām dzīvojas pa rudenīgi rūgti smaržojošo dārzu. Kaspars, uzlicis Vecīša cepuri galvā, staigā pa savu valstību kā no Lapzemes priekšlaikus iesūtīts balto svētku vēstnesis un stāsta par bagāto ābolu un krūmu melleņu ražu, aicina tieši no dobes cienāties ar vēlajām zemenēm. No mājas izšaujas melnais Murcis, aiz viņa, nelabi ņaudēdama, izjoņo pelēkbaltā Kisa. Kaspars pasmīn: «Redz, gluži kā pie cilvēkiem - it kā tuvākie radi, pusbrālis ar pusmāsu, dzimuši ar gada starpību, bet viens otru ne acu galā neieredz. Murcis un Kisa ir dēla Kristapa kaķenes dažādu metienu bērni. Murcis ir liels mednieks, regulāri uz lieveņa noliek kādu peli vai žurku, diemžēl arī pa kādam zvirbuļveidīgajam. Kisa ir kareivīga dāma, bet savā mūžā nekad nav mušījusi nost nevienu dzīvu radību. Viņa ir ono (sterilizēta) tāpēc nesaprot Murča kaislīgo uzmākšanos un vienmēr triec viņu ratā.»
Visi labi un mīļi
Uz māju Ķeguma ielā Pūču ģimene pārcēlās 1983. gadā. Kaspars stāsta, ka sieva Janīna īsti neesot gribējusi šurp mainīties, jo te bija balongāze un ogļu apkure. Kaspars toties priecājies: «Ne te kāds virs, ne zem mums, vasarā var pliks dārzā sauļoties, līdz centram desmit minūšu brauciens, beidzot varēsim arī suni turēt.»
Pirmais Kasparam šeit bija sapņu suns - seters Arro. Viņš bija ļoti spēcīgs, ziemā Kasparu ar abiem dēliem uz slēpēm vilka, baidīja balongāzes vedējus, bet pret savējiem bija mīlīgs. Diemžēl Arro četru gadu vecumā sakoda saindētu žurku. Pēc tam Pūcēm bija seters Džips, lielisks peldētājs. Kaspars atceras, ka bieži braukuši uz Langstiņu ezeru peldēties, un Džips ar Janīnu peldējuši vismaz 40 minūšu: «Iedomājies, Janīna aizpeld uz ezera vidu. Es nekad nebaidījos par sievu, jo Džips viņai vienmēr turējās blakus.» Desmit gadu vecumā tepat uz Ķeguma ielas «Džipu notrieca džips. Apglabājām viņu dārzā».
Kaspars un Janīna mīl dzīvniekus, un šeit viņi reizēm bijuši vairumā. Piemēram, kollijmeiteni Džesiku 80. gadu beigās cilvēki atrada pamestu dārziņu kooperatīvā Baldones pusē. Džesika bija gadu veca, izkāmējusi plāna kā papīrs. Neatstāsi taču suni nelaimē! Džesika nodzīvoja skaistu un laimīgu mūžu un nesen aizgāja citos medību laukos. Arī mačalkai līdzīgā bolonka Džūna tika atgādāta no laukiem, bija enerģiska, saimnieciska un valdonīga. Reiz viņa aizskrēja ciemos pie kaimiņu suņa, un 1999. gada 19. augustā puča dienā Džūnai piedzima kucēni. Visus iekārtoja labās mājās, atstāja vienu un nosauca par Puču. Pagaidām par cita suņa vešanu mājās netiek runāts, jo «Pučs ir baigi liels saimnieks, viņš nevienu citu nepieņems. Lai bez bēdām nodzīvo savu mūžu, tad domāsim».
Baltās žurkas visapkārt
Kaspars pārsteidz - šajā mājā bijis arī balto žurku laiks. Gardi smejot, viņš stāsta anekdoti - dzērājam ārsts sakot - ja turpināsi dzert, tev sāks rādīties baltās pelītes. Dzērājs atbild - man nekas nerādās, bet brāļa istabā pilna grīda ar baltām pelēm. Santa Klausa pilnvarotais komentē stāstīto: «Es nedzeru, bet man arī rādījušās baltās žurkas. Vecākais dēls 90. gadu sākumā aplaimoja mūs ar Čierītī nopirktu baltu žurku. Tā kļuva resnāka un resnāka, līdz vienā dienā pļukt! - žurkai izbirst vienpadsmit žurkulēnu un karājas pie pupiem kā vīnogas pie ķekara. Es jau biju gatavs to metienu likvidēt, bet Janīna neparko, dzīvas radības tak! Galu galā izdzīvoja deviņi sīkie. Dažus aizdāvinājām, citus atdevām uz laukiem, vienu par rubli pārdevu tajā pašā Čierītī. Pie mums palika mammele un viens žurkulēns. Žurku mammai nepaveicās, viņa pārkoda prednizolona tūbiņu un nomira. Palikušais bērnelis bija ar spilgtu aktiera talantu. Kad Dailes teātrī izrādē Venēcijas tirgotājs spēlēju Aragonas princi, žurks man vienmēr sēdēja uz rokas. Skatītājiem patika, un Akvelīna Līvmane teicami spēlēja milzīgās bailes. Žurks darbojās arī TV uzvedumā Rīcības komiteja. Tas mājdzīvnieks bija pilntiesīgs mūsu ģimenes loceklis, vienmēr sildījās kollijmeitenes Džesikas kuplajā apkaklē, nodzīvoja spilgtu radošu mūžu un tagad dus zem mūsu rozēm.»
Klausāmies Kaspara aizrautīgo stāstu par ģimenes mīluļiem, gaišās atmiņas par katru no viņiem, pastāstus par mājlopiņu niķiem un stiķiem, par to, ka Janīna, ar saviem suņiem staigājot, pieradinājusi visus apkārtnes nezvērus, jo viņiem allaž tiek kāds kārums no viņas kabatas. Domāju, tieši tādam - labam un sirsnīgam - jābūt sertificētam Ziemassvētku vecītim, jo kā gan viņš citādi varētu valdīt savus staltos ziemeļbriežus?