Institūtu viņa bija beigusi krievu valodā - latviski runāja ar grūtībām, bet saprata visu. Tā kā mūsu vidusskolas pasniedzēju korpuss bija nokomplektēts lielākoties no neprecētām, kašķīgām vecmeitām, kaut cik draudzīgas attiecības jaunajai pasniedzējai ar kolēģiem neizveidojās.
Skaļa pļauka nesekoja
Mūsu klase toreiz dzīvoja ļoti draudzīgi. Apmeklējām kinoteātri - ja parādījās interesanta filma, tika savākta nauda un kāds no zēniem aizlaida pēc biļetēm. Arī krievu valodas skolotāja parasti pievienojās mūsu kompānijai. Filmas parasti beidzās ap pusnakti. Reiz sanāca tā, ka skolotājas pavadīšana mājās pienācās man, bet dzīvoja viņa pilsētas nomalē nelielā privātmājas istabiņā ar ieeju no sētas. Pirmo reizi atvadījāmies pie vārtiņiem, otrreiz jau pie durvīm, bet trešoreiz lija lietus - es tiku uzaicināts pārkāpt pāri slieksnim. Vajadzēja arī tā sagadīties, ka saimnieki kaut ko svinēja, skaļi spēlēja mūzika. Mēs, protams, uzvedāmies klusi kā pelītes, lai gan es savas plaukstas biju maigi iekārtojis skolotājai padusēs. Laikam jau netīšām (bet varbūt arī apzināti) mūsu lūpas mazliet saskārās. Ņemot vērā, ka vajadzēja uzvesties klusi, jo sienas taču plānas, skaļa pļauka nesekoja, arī runāts netika nekas. Kāda stunda, varbūt pat vairāk, aizskrēja nemanot. Atteicos no piedāvātā lietussarga un, ņemot vērā, ka skolotāji jāklausa vienmēr, skrēju uz kopmītni, lai jau nākamajā dienā ar acīm apēstu savu skolotāju - nu nevarēju es uz viņu neskatīties...
Laimīgākais uz zemeslodes
Manās tēva mājās nokļuvām uz Jaunā gada sagaidīšanu. Arī kaimiņi un daži radinieki bija atnākuši. Stādīju priekšā savu simpātiju kā savas klases meiteni. Kas notika pēc Jaungada sagaidīšanas, nemaz nevaru izteikt - biju vislaimīgākais cilvēks uz zemeslodes. Kad vecāki un ciemiņi cēlās uz brokastīm, mēs savā istabiņā nebijām vēl aizmiguši... Laikam jau paši vien bijām vainīgi, cilvēkiem taču acis dotas, lai redzētu, ausis, lai dzirdētu, un, ja kāds ir laimīgs, to apskauž visi. Kādu dienu vēja spārniem steidzos uz savu laimes pili, taču tūlīt pēc mīļās bučiņas sekoja: «Šodien nē! Rīt mani izsauc uz pedagoģiskās padomes sēdi, es mūsu attiecības noliegšu, domāju, tev vajadzētu darīt tāpat. Negribētos, ka mani tagad, mācību gada vidū, padzen no skolas. Kādu laiku nesatiksimies. Ja tu mani patiešām mīlēji - tad tev tas ir jāapsola. Mana sirds tik un tā piederēs tikai tev, satiksimies pēc pāris gadiem. Ja tev bija labi, tu mani sameklēsi...»
Vidusskolas izlaidumā no savas skolotājas saņēmu piecas sarkanas rozes. Kad oficiālā daļa bija beigusies, es viņu meklēju, taču velti. Istabiņas saimnieki zināja teikt, ka īrniece savākusi mantiņas, norēķinājusies un aizbraukusi.
Bijām tikai mēs
Pagāja seši gadi. Pa to laiku pabeidzu jūrskolu, strādāju zvejas flotē uz logeriem. Reiz bija paredzēts tāls reiss uz pusgadu, un pirms tā man radās iespēja apciemot vecāko brāli - pēc tehnikuma beigšanas viņš tur strādāja, tur apprecējās ar skolotāju un dzīvoja dienesta dzīvoklī. Šķirstot viņa sievas albumu, ieraudzīju savu Taņu - tā sauca manu skolotāju... Taņa, Taņa, Taņečka! Atrast viņas vecāku adresi Daugavpilī nebija sarežģīti. Viņas māte gan pateica, ka Taņa ir precējusies, dzīvo Rīgā, strādā vakarskolā par pasniedzēju. Uzzināju adresi, kur viņu meklēt, un otrā rītā jau soļoju pa Rīgas peronu. Ar drebošu sirdi pēc kādas stundas nospiedu zvana pogu Krišjāņa Barona ielas otrajā stāvā. Durvis man atvēra viņa!
Pēc sajūsmas pilnā sauciena sapratu - esmu gaidīts! Turpat priekšnamā sabučojāmies vismaz 20 reižu, bet iekšā mani neaicināja. Mīļi palūdza atnākt un gaidīt pretī dzelzceļa stacijai uz soliņa ap četriem pēcpusdienā. Jāgaida nebija ilgi, mēs satikāmies atkal pēc tik ilga pārtraukuma. Viņa visu bija paredzējusi - vienistabas dzīvoklī, kas bija mūsu rīcībā, dzīvoja viņas māšele, kura ar gudru ziņu tika nosūtīta pie vecākiem uz Daugavpili, vīram tika atstāta zīmīte, ka pati brauc pie mammas... Iedomājieties cilvēces augstāko svētlaimi - 72 stundas mēs dzīvojām tikai viens otram, mums pazuda jēdziens rīts-vakars, diena-nakts. Pazuda viss, bijām tikai mēs.
Lūdzu, sameklē mani!
Bet šķiršanās brīdis pienāca, un vajadzēja atgriezties reālajā pasaulē, no debesīm nokāpt uz zemes. Taņa teica: «Es tevi nepavadīšu, atvadīsimies tepat, bet, pirms atvadāmies, zvēri man pie visa, kas tev dārgs: tu nekad vairāk mani nemeklēsi, nekad!»
Cik nu tas bija pareizi, bet es savu zvērestu turēju, lai gan tas nemaz nebija viegli! Par šo tematu laikam būtu pateikts viss, dzīves līkne arvien straujāk liecas uz leju. Dievs tā nu ir lēmis, ka mēs atkal esam divi vientuļi koki meža klajumā. Bērni mums ir izauguši, mazbērniem mēs vairs neesam interesanti, savus dzīves ceļabiedrus jau pirms dažiem gadiem esam izvadījuši uz mūža mājām. Tāpēc, lūdzu, atļauj man lauzt tev pirms četrdesmit gadiem doto zvērestu! Vislabāk sameklē tu mani, vienreiz jau es tevi atradu.
*Vēstuli, kas adresēta tikai Taņai, un autora tālruņa numuru Taņas kundze var saņemt Senioru Dienas redakcijā.