Pasaules finanšu sistēmai kļūstot arvien sarežģītākai, neviena finanšu institūcija nevar apgalvot, ka spēj pilnībā kontrolēt savus ārējos un iekšējos riskus, naudas plūsmas. Par to, piemēram, liecina vairāki gadījumi pēdējo gadu laikā (Francija, Šveice, Lielbritānija), kad negodprātīgiem bankas darbiniekiem izdevies ilgstoši slēpt savas pārgalvīgās un galu galā neveiksmīgās spekulācijas, kas konkrētās bankas gandrīz novedušas līdz sabrukumam.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka Latvijas bankām nav vairāku attaisnojumu: tās neoperē ar tik komplicētiem, ezoteriskiem produktiem kā kolēģi Lielbritānijā vai ASV plus tās nelielo izmēru dēļ savus klientus zina labāk nekā globālās bankas ar operācijām n-tajās valstīs. Tādēļ aizdomas, ka mūsu baņķieri nespēj turēties pretī vieglas naudas kārdinājumam un esot pievēruši acis uz aizdomīgiem vai pat klaji šaubīgiem darījumiem, ir ļoti nepatīkamas. Jo vairāk tāpēc, ka ar uzraudzības sistēmu kā tādu, normatīvo bāzi Latvijā ir puslīdz kārtībā (amerikāņu spiediens pirms dažiem gadiem lika sarosīties), tātad runa ir par mūžseno situāciju: «likumi jau labi, tikai tas cilvēciskais faktors...». Attiecīgi - ja a) piesegties ar «caurumiem» likumdošanā nevar, b) mērogs ļauj darbinieku kontrolei būt stingrākai, jāsecina, ka aizdomīgie darījumi nevar notikt bez banku vadītāju/īpašnieku zināšanas. Līdz ar to problēma ir nopietnāka par blēdīgiem personāžiem vidējā vai pat zemākā menedžmenta līmenī.
P. S. Šis jautājums attiecas arī uz gadījumiem, kad bankas piešķīra kredītus nepārprotami jocīgiem projektiem.