Atgriešanās pie sākuma
«Mani vecāki bija ļoti reliģiozi cilvēki, īpaši mana mamma. Viņi bija katoļi. Tajā laikā par to nerunāja, bet kā jau visi ņēma bērnus līdzi uz baznīcu. Protams, bērnībā un jaunībā ir citas aizraušanās, domas, un vajadzības. Bet ar gadiem sāc saprast un atgriezies pie lielajām likumsakarībām,» komponists stāsta. Tiesa, kad Sigvards Kļava aicinājis rakstīt viņa korim, Karlsons sākumā atteicis: «Jo korim viss ir uzrakstīts. Šodien visi dzied tā un šitā, čukst un kliedz, un čabinās: viss, ko vien vari izdomāt, jau ir.» Bet pēc kāda laika pavēstījis: zini, ir viena ideja Lielajai piektdienai. «Bet ceļš līdz Lielajai piektdienai ir jānodzīvo un jāsaprot. Es redzu, ka jauni cilvēki ar vieglu roku raksta rekviēmus un mesas, klausos un saprotu, ka viņi nezina, kas tas īsti ir, tas tagad ir drusku modē. Šis darbs ir mans septītais sakrālais opuss.» Pirmo, kantāti Magna Opera Domini, viņš sacerējis jau 1989. gadā, tā daudzkārt atskaņota, arī Japānā.
Kāpēc nedzird manu lūgšanu?
Adorācijas ir lūgšanas pie Kristus kapa no Lielās piektdienas līdz Lieldienu rītam. Šīs lūgšanas klusumā pie Kristus kapa altāra ilgst dienu un nakti. «Lielā piektdiena ir arī lielas krustceles - dzīvības un nāves krustceles. Ar gadiem tas kļūst arvien būtiskāk, un tā ir arī pasaules būtības ideja. Svētajos rakstos atradu lūgšanu, kas man šķiet ļoti aktuāla šodien. Mēs dzīvojam tādā laikā mūsu valstī, kad visas lielās vērtības ir samaisītas kā tādā lielā vilnī, kas gandrīz visu noslauka. Gan kultūrā, gan politikā, valstī, ģimenē. Es teiktu: arī izpratnē, saprātā. Mana adorācija ir vēršanās pie Dieva, lai dod mums saprātu, sajēgu, garīgo palīdzību,» stāsta Karlsons. Viņš zina: jo grūtāk mums iet, jo dziļāk lūdzam, un brīžiem ir sajūta, ka Dievs mūs neuzklausa. «Bet tad, kad tu to dari no sirds, ar visām savām dvēseles un sirds sāpēm, tad saproti, ka Dievs ir tevī, ka viņš nav kaut kur citur. Ir jāsaprot pašam sevi, un tad nāk atklāsme.»
Jautāts, kas viņu visvairāk satrauc Latvijā, komponists atbild: «Atbildības trūkums. Īsi un skaidri. Mani visvairāk baida paviršība, atbildības un izglītības trūkums un diletantisms, sākot no politikas un beidzot ar televīzijas programmām. Atbildības izjūta un sirds izglītība nepieciešama, lai šo pasauli izvestu no posta, kurā dodamies kā trakā karuselī. Ir pazaudēta paaudžu prasmju un zināšanu pārmantojamība, par ko rakstīts Straumēnos. Šodien viss ir virspusēji, pavirši, vieglprātīgi. Viegli pieejams un viegli aizmirstams. Popkorna ikdiena. Popkultūra. Dzīve kā vienreizējie trauki: izmanto un izsviež.» Karlsons par to domā, kaut arī teic, ka vēlas aiziet prom no visa, lai tikai darītu savu darbu. «Tagad saka: mēs visi kopā, lieli mērķi, vai, vai, vai, vicinām lietussargus un karogus. Nē! Arī valsts sākas no manis, no tevis, no viņa. Ja esi savā vietā un dari, kas tev jādara, tas veido kopējo vidi, sabiedrību. Saprotu - Latvija ir jāiztīra Lielajā talkā, taču nevajag būt cūcīgiem ikdienā,» komponists sarunā iedegas.
Taps balets Karlsons
Jaunā kora simfonija komponistam nav nākusi viegli, jo ir ticības un lielas uzdrošināšanās skaņdarbs. Sarežģīta partitūra - simfonija ar daudziem vadmotīviem, milzīgu kulmināciju un gaišu izskaņu. Adoratio ir atklāsme krustcelēs, un arī paša Jura Karlsona dzīvē notikušas būtiskas pārmaiņas. Ilgus gadus sabijis J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors, divus gadus -Valsts nemateriālās kultūras aģentūras direktors, nesen atstājis arī šo posteni. «Beidzot esmu brīvs un dzīvē daru to, ko vēlos. Sapratu, ka tagad vēlos vairāk rakstīt mūziku, un sakārtoju dzīvi tā, lai varētu piecas dienas nedēļā to darīt Zosēnos, savā lauku mājā.
Cik mēs esam mazas niecības un cik milzīgas ir mūsu egoistiskās ambīcijas: uzrakstīšu skaņdarbu, un lai visi priecājas! Tomēr milzīgajā neaptveramajā pasaulē tu - puteklītis - esi ļoti svarīgs. Ja tu nebūsi, būs pārtraukts kāds ķēdes posms. «Es domāju, ka vēl dažas notis varu uzrakstīt,» Juris Karlsons patlaban raksta jaunu klaviersonāti un 2013. gadā Operai apsolījis baletu. Par Karlsonu (Pēc Astrīdas Lindgrēnes bērnu romāna)! Viņš smej, ka tas esot gandrīz tāpat, kā rakstīt memumārus - baletu par sevi.