Nedevalvēt latu
Latam jāpaliek nemainīgi piesaistītam eiro līdz tā ieviešanai. Latvija ir maza un atvērta ekonomika, kas faktiski nozīmē, ka tai ir ļoti ierobežotas monetārās politikas iespējas. Lata devalvācija dotu tikai īstermiņa efektu dažām ekonomikas nozarēm, bet izraisītu virkni negatīvu seku, kas noteikti atsvērtu devalvācijas ieguvumus. Pirmkārt, devalvācija vidējā termiņā izraisītu inflācijas spirāli, kas likvidētu devalvācijas pozitīvo efektu. Otrkārt, ņemot vērā, ka ap 85% mājsaimniecību kredītu ir ārvalstu valūtā, lata devalvācija varētu izraisīt vilni mājsaimniecību bankrotu, radot papildu spiedienu uz sociālo budžetu. Treškārt, devalvācija attālinātu Latviju no Māstrihtas kritēriju izpildes, kas ļautu pārskatāmā nākotnē ieviest eiro. Ceturtkārt, devalvācija apgrūtinātu pēdējā laikā pieaugušā valsts ārējā parāda atmaksu, jo budžeta ienākumi ir latos, bet aizņēmumi - ārvalstu valūtās. Piektkārt, lata devalvācija atstātu iespaidu uz mūsu kaimiņvalstīm, kuru valūtas arī ir saistītas ar eiro. Visticamāk, arī Igaunija un Lietuva būtu spiestas devalvēt savu valūtu, kas varētu izraisīt devalvācijas sacensību (competitive devaluation) starp Baltijas valstīm.
Šīs ir tikai dažas no lata devalvācijas negatīvajām sekām. Piedevām pēdējie Latvijas ārējo maksājumu bilances dati liecina, ka eksporta apjomi jau pietiekami nozīmīgi pārsniedz importu, kas dod cerības par lata iekšējās devalvācijas (algu un izdevumu samazinājumi) pozitīvo efektu uz tautsaimniecību nākotnē. Arī sabiedriskajā telpā piedāvātais modelis palielināt lata svārstības koridoru līdz 15% varētu būt uzskatāms par valūtas devalvāciju ar sekojošu ticības latam sašūpošanos un ir noraidāms Latvijas pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Vienmēr ir jāatceras, ka valstu centrālo banku ticamību var pazaudēt ļoti viegli, bet to iegūt ir vairāku gadu vai pat gadu desmitu darbs.
Ir jāpilda starptautiskajām institūcijām (SVF, ES utt.) dotie solījumi. Lielākā daļa pasaules attīstīto valstu pašlaik cieš no saimniecības atplūdiem: pasaules finanšu sistēmas krīze ir nopietni ietekmējusi reālās ekonomikas. Latvijā šī krīze ir akūtāka vairāku iemeslu, tajā skaitā nepiedodami ekspansīvās fiskālās politikas un nepietiekamo valsts pārvaldes reformu dēļ. Atliek paskatīties Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Pasaules Bankas (PB) 2004.-2006.gada ziņojumus par Latvijas ekonomiku, kur norādīja gan uz Latvijas ekonomikas pārkaršanu un tās saistību ar budžeta deficītu, gan uz nepieļaujami augsto ārējās tirdzniecības deficītu, gan nepieciešamajām valsts pārvaldes reformām, kas ierobežotu fiskālo ekspansiju (darba samaksas reformas, aģentūru reforma), lai saprastu, ka pašreizējās krīzes negācijas bija iespējams mīkstināt laikus un konsekventi izdarot nepieciešamās politikas izmaiņas.
Tomēr ieteikumi netika ievēroti, tādējādi Latvija kļuva par vienu no valstīm, kas visvairāk cietusi no pasaules krīzes. Šādos valsts fiskālās nestabilitātes apstākļos starptautiskās institūcijas ir vienīgās, kuras sniedz aizdevumus valstīm pret zināmiem nosacījumiem. Neapšaubāmi šie nosacījumi ir mērķēti uz atgriešanos pie fiskālās disciplīnas, kas reāli dzīvē nav patīkami, tomēr ir svarīgi līdzsvarotas ekonomiskās izaugsmes atjaunošanai. Līdz ar to aizdevuma nosacījumu ievērošana starptautiskajām institūcijām ir svarīga no diviem viedokļiem - kā apliecinājums, ka Latvija ir solījumus turošs uzticams partneris, un kā pierādījums, ka tiek sperti nopietni soļi ekonomiskās stabilizācijas sasniegšanai.
Nodokļi palielināsies
Valsts budžeta deficīts ir jāsamazina iespējami ātrāk un vairāk. Budžeta deficīta samazināšana līdz saprātīgam līmenim atjaunotu ticību valsts fiskālajai spējai un arī novirzītu pieejamos naudas līdzekļus privātajā sektorā, nevis valsts finansēšanai. Diemžēl šā mērķa sasniegšanai ir nepieciešami nepopulāri lēmumi, kas realitātē nozīmē gan nodokļu palielināšanu, gan budžeta izdevumu samazināšanu.
Neapšaubāmi nodokļu sloga palielināšana nevienam nepatīk, tomēr dotajā situācijā izskatās nenovēršama. Ņemot vērā, ka Latvijā ir salīdzinoši neliels nodokļu slogs (trešais mazākais ES), mums būs jāpieņem samērīgs nodokļu palielinājums. Kapitāla pieauguma nodoklis 10% apmērā izskatās pieņemams gan no sociālā, gan ekonomikas stimulēšanas viedokļa. Nekas tik ļoti neveicina nodokļu nemaksāšanu kā pārliecība, ka tavi nodokļi netiek izmantoti efektīvi. Līdz ar to arī valdībai ir jādara vairāk, lai pārliecinātu iedzīvotājus un uzņēmējus par budžeta izdevumu pamatotību. Lai arī budžeta līdzekļi vairs netiek tik atklāti izšķērdēti kā pirms dažiem gadiem, joprojām ir redzamas iespējas valdībai samazināt savus administratīvos izdevumus. Uzņēmēji un iedzīvotāji gaida ministriju un it sevišķi tām pakļauto iestāžu administratīvo izdevumu samazināšanu, lai pieņemtu palielinātu nodokļu slogu.
2010.gada budžeta deficīta samazināšanā Latvijai ir zināmas manevra iespējas izvēlēties sev ekonomiski un politiski pieņemamāko ceļu. Izlasot Latvijas 27.jūlija vēstuli SVF, varam konstatēt, ka 500 miljonu latu samazinājums attiecas nevis uz plānotajiem 2010.gada budžeta izdevumiem, bet gan uz budžeta deficītu (vēstules 21.punkts), t.i., summējot gan izdevumu samazināšanu, gan ieņēmumu palielināšanu (konkrēti - runa šajā punktā ir par nekustamā īpašuma nodokli, IIN bāzes paplašināšanu un pašnodarbināto pāreju uz standarta IIN likmi). Attiecībā uz PVN paaugstināšanu līdz 23% un progresīvo IIN (vēstules 22.punkts) - šos soļus apsolīts spert tikai tad, ja 500 miljonu latu konsolidāciju neizdosies sasniegt ar citiem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, šie punkti parāda, ka nodokļu politikas izmaiņas lielā mērā ir valdības rokās, tiesa gan, ar nosacījumu, ka tiek sasniegts budžeta deficīta mērķis 2010.gadam (ne vairāk kā 8,5 procenti no IKP).
Latvijas Ekonomikas ministrijas prioritāte par ekonomikas struktūras pārorientāciju uz eksportu ir apsveicama. Tomēr domājams, ka iekšējās vai ārējās devalvācijas dēļ konkurētspējas pieaugums Latvijas precēm nebūtu liels. Naudas tirgus vērtība ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka pieprasījumu Latvijas ražojumiem. Stabili piegādes sakari ar pieņemamu cenu ir daudz svarīgāki nekā noteicošs faktors, un izskatās, ka Latvijas uzņēmēji neizmanto visu potenciālu. Piemēram, vienā labi pazīstamā veikalā ASV galvaspilsētā pašlaik var nopirkt vairākas Lietuvas alus šķirnes, igauņu jau sen vairs nav, un Aldaris parādās tikai laiku pa laikam. Stiprākus dzērienus no citām kaimiņvalstīm var viegli atrast, Latvijas nav. No Latvijas precēm turas maize, šprotes un šokolādes, bet krievu veikalos apgrozība nav liela.* Juris Vīksniņš, Džordžtaunas Universitātes emirētais profesors ekonomikā
Andrejs Jakobsons, Rīgas Biznesa skola, bijušais PB ekonomists
Normunds Malnačs, Latvijas Eksportētāju un investoru klubs, bijušais PB ekonomists
Grigorijs Rozentāls, Alsungas novada priekšsēdētājs, ekonomists, Viskonsinas Universitātes absolvents