Vispirms - es nedomāju ilgi. Tas stāsts tika veidots neatkarīgi no manis. Kamēr astoņus gadus strādāju Valsts kontrolē, tiešām nedomāju ne par kādiem citiem amatiem, bet pa laikam manu vārdu ekspluatēja, man nejautājot. Nezinu, kā citiem, bet man, ja es kaut ko daru, tad tajā dzīvoju iekšā, un pilnīgi neiespējami ir paralēli sākt nodarboties ar kādiem citiem darba meklējumiem.
Bet pēc darba Valsts kontrolē bez politikas bija kādas alternatīvas?
Izvēles iespēju ļoti maz. Ja kā valsts kontrolieris esi pārraudzījis visu valsts pārvaldes darbu, tev ir neiespējami ko darīt daudz mazākā laukumā. Profesionalitātes un profesionālās ētikas pēc. Ir iespēja strādāt privātajā sektorā, bet tā pusotra gada laikā, ko savulaik nostrādāju Parex bankā, sapratu: es neesmu pārdošanas cilvēks, bet liela daļa privātā biznesa ir balstīta uz pārdošanu. Vēl ir iespēja, kas arī manā gadījumā pastāvēja, - aizbraukt no valsts, bet pēc nodzīvotā laika un arī darba Valsts kontrolē, redzot, kas Latvijā notiek, man likās, ka aizbraukt uz labi atalgotu darbu citur būtu nodevība. Savas zināšanas un pieredzi tomēr gribas izmantot, lai kaut ko mainītu Latvijā.
Ir iespējams ko mainīt?
Es uzskatu, ka ir iespējams. Tas noteikti nav kaut kādos revolucionāros, krasos pavērsienos. Arī tagad, jau trīs mēnešus strādājot parlamentā, pamazām pilinot, parādot, ka iespējama arī cita veida domāšana - ar mērķu formulēšanu, citu vērtību ienešanu -, es ticu, ka pamazām tas ir iespējams. Ja vien ir sabiedrības atbalsts, tās vēlme pamanīt un novērtēt pārmaiņas. Es zināmas paralēles velku ar to, kā bija Valsts kontrolē, - tu ienāc vidē, kurā iepriekš nebija izpratnes, ka šis ir darbs sabiedrības labā, ka tā ir kalpošana - ne tajā ziņā, ka vergotu, bet ar sevis atdošanu, misijas darba apziņu. Pamazām, mainot vidi, parādot sava darba rezultātu, kad arī sabiedrība notic tam, ko tu dari, tad arī vairākums kolēģu spiesti pieņemt politiku ar citām vērtībām.
Tas strādā arī politikā? Varat nosaukt kādu piemēru?
Arī mūsu, No sirds Latvijai, uzstādījums ir būt konstruktīviem, parādīt cita veida domāšanu. Pagājušajā gadā iesniedzām priekšlikumus par grozījumiem mikrouzņēmumu nodoklī par to, ka tā likme jāsaglabā 9% apmērā. Koalīcijas mašīna nostrādāja, nepieņēma. Bet pagāja neilgs laiks, un paši pozīcijas deputāti iesniedza šādu pašu priekšlikumu, kaut tagad kopš 1. janvāra jau spēkā augstāka nodokļa likme. Kāpēc to nevarēja darīt savlaicīgi? Nu steigā, haosā, uzņēmējiem nesaprotamā veidā tiek labotas iepriekš pieļautas kļūdas.
Ir skaidrs, ka jārisina arī jautājums par netaisnīgajām pensijām tiem, kuri pensionējās 2010., 2011. gadā, kad bija samazināts pensiju indekss. Iesniedzām priekšlikumus, kā šo problēmu risināt, atceļot sociālās apdrošināšanas iemaksu griestus un tā rodot resursus līdzekļu kompensācijai pensionāriem, kuriem nepamatoti piešķirtas mazākas pensijas. Šādi priekšlikumi netika atbalstīti, bet tajā pašā laikā dzirdam, ka labklājības ministrs kaut ko it kā mēģina risināt.
Dodat virzību procesiem?
Piedāvājam risinājumus politiķiem, kas ir šeit parlamentā, un arī rādām sabiedrībai. Jo izmaiņas iespējamas tad, ja mums lielākā daļa sabiedrības ir domājoša, spējīga analizēt.
Ir tā?
Diemžēl nē. Nevienu cilvēku gan nevainoju. Paskatīsimies, kas notiek informācijas telpā, - tā visu laiku ir prātu zombēšana. Cilvēki jau paši neanalizē, nemeklē informācijas avotus, vai tā vispār taisnība, ko ziņo, vai nav. Labs piemērs pēdējā laikā ir mūsu iniciatīva par tautas vēlētu prezidentu. Ilgstoši ir bijušas socioloģiskās aptaujas par to, ka aptuveni 80% sabiedrības vēlas tautas vēlētu prezidentu; tas ir svarīgi, lai būtu sabiedrības iesaistīšanās un līdzatbildība, bet skatieties, kas notiek mediju telpā, - parādās intervijas, kaut kādas aptaujas ar domu: vai tik tas nebūs apdraudējums Latvijai, vai tie nebūs kaut kādi kaimiņvalstu scenāriji, vai to neietekmēs liela nauda... Tā metode, kas plaši tiek lietota, ir pirmām kārtām iedzīt bailes, jo bailēs cilvēks ir nedomājošs. Kad paklausās vienu otru uzstāšanos parlamenta plenārsēdē, arī liekas, ka tūlīt notiks kaut kas šausmīgs, - kādus tik argumentus un pārspīlējumus nelieto, lai parādītu sava viedokļa pamatotību!
Kā uz šī fona vērtējat diskusiju par prezidenta ievēlēšanas parlamentā atklātumu?
Nav nekādas starpības, vai prezidenta ievēlēšanu organizē kā atklātu vai slēptu. Ja domā, kā labāk izmantot balsošanas mašīnas principu, tad nebūs runa par to, kā ievēlēt labāko, stiprāko kandidātu.
Jebkurā gadījumā ievēlēs to, par ko varēs vienoties?
Jā. Ir kaut kāds izplānots scenārijs par to, kuru cilvēku vēlētos iebalsot prezidenta amatā, tad nu vajadzīgs, lai šī balsošanas mašīna perfekti nostrādātu. Parādās bažas, ka aizklātā balsojumā kāds no koalīcijas var nobalsot nepareizi...
Arī valdības sēdes jau vairākus gadus ir atklātas. Varbūt arī tas ir nepareizi? Esat ilgus gadus strādājusi augstos amatos valsts pārvaldē, zināt, kā bija pirms un pēc.
Tas bija vairāk populistisks solis, jo es varēju novērot, kāda bija valdības sēde tad, kad tā bija slēgta, un kāda tā kļuva tad, kad bija atklāta.
Tieši tāpēc jums jautāju.
Slēgta sēde nenozīmē, ka kāds pieņem nelikumīgus lēmumus vai kaut ko slēpjamu no sabiedrības. Bet tas, ka sēdes nebija publiskas, ļāva ministriem brīvi paust savas domas, savu redzējumu, nebaidīties kļūdīties izsakoties. Tajā brīdī, kad valdības sēdes kļuva atklātas, tās pārtapa par teātri - cilvēki sāka runāt iestudētus tekstus, nepauda savu patieso viedokli. Lēmumu pieņemšana bija pārcelta uz koalīcijas padomēm. Pirms tam Ministru kabinetā varēja just komandas darbu, kur katrs ministrs runā arī par citu nozaru jautājumiem, izsaka savu viedokli, attiecīgajā tēmā iedziļinājies, atklātajās sēdēs tas viss beidzās. Tagad vairs nav šādas kopējas diskusijas par jautājumiem, ko Ministru kabinets pieņem.
Vai Saeimā diskusiju ir pietiekami daudz?
Atceros deviņdesmito gadu sākumu, kad strādāju Finanšu ministrijā. Budžeta apspriešanas laikā bija komisijas sēdes, arī Saeimas plenārsēdes, kuras pametu divpa-dsmitos vai pat vienos naktī. Mēneša divu garumā notika diskusijas par budžetu. Taču jau tad, kad uz sēdēm nācu kā valsts kontroliere, bija redzams, ka deputātu vairākumam interese iedziļināties detaļās bija zudusi. Tagad darbojas koalīcijas balsošanas mašīna - izpildvara ir uzurpējusies pār likumdevēja varu, kādus priekšlikumus valdība iesniedz, tādus Saeima arī pieņem. Ir izpratne, un tā arī veidojusies vairāku gadu garumā: ja parlaments kritizē izpildvaru, tas nozīmē kritizēt savējos. Tas ir nepareizi, jo konstruktīva kritika nav nekas slikts, tā palīdz darbu padarīt labāk. Slikti ir tad, ja šo kritiku noliedz vai nepieļauj, jo tad būtībā darbs tikai pavājinās. Un es gribētu teikt, ka tāds arī bijis pēdējos gados izpildvaras darbs - ļengans, neko neizsakošs. Ir kaut kādi saukļi, kuri tiek lietoti, bet pēc būtības aktīvas rīcības, kas dotu kvalitatīvu rezultātu, nav.
Mums tagad mēnesis nodzīvots Eiropas prezidentūras gaisotnē. Ja būtu jājautā, ko sabiedrība no tā izjutusi, nu varbūt mēs jūtamies drošāki - helikopteri virs Rīgas lidinās, policijas automašīnu vairāk ielās. To lomu, ko mēs protam perfekti pildīt, - kā apzinīgi skolēni klasē izvēdinām telpu, noslaukām tāfeli, sakārtojam solus - pildām, bet saturiskā pienesuma nav. Un nav ambīcijas kaut kā sevi pierādīt, apliecināt. Laikam nav arī pieprasījuma pēc tā...