Klāvs, kārtīgs Bērziņš
«Man tie radinieki visi tādi, klusē kā partizāni, un tad pēkšņi - pārsteigums!» smejas Dace. Agrāk, kad bija vajadzīgs internets, Dace ik pa brīdim braukusi pie māsas uz 22 km attālo Siguldu. Bet viendien māsa ieradusies pie viņas, laptopā parādījusi Lattelecom akcijai nosūtīto vēstuli un pateikusi, ka laimēts dators. «Raudiens nāca. Neticēju, ka tā var notikt,» atminas Dace. Viņai gan viena veiksmīga pieredze ar konkursiem un izlozēm jau ir. «Pirms pieciem gadiem laimēju sešus telefonus (jā, sešus!) Amigo akcijā. Tagad, krīzes laikā, vislielākā laime būtu vinnēt naudu,» viņa smaida, ik pa brīdim apstādinot savu piecgadīgo Klāvu no kāda pārdroša soļa - te rāpšanās augšā pa sekciju, te diktofona nočiepšanas. Pērn viņi abi ar puiku daudz dzīvojuši pa slimnīcām, tad arī tikuši skaidrībā. Skolas gaitas Klāviņam nāksies uzsākt speciālā skolā Valmierā. «Tā mums iet, piecu gadu vecumā vēl pamperos, ar karotīti neēd un, ja tiks laukā, tad uzreiz būs prom. Visu laiku jāpieskata,» stāsta zēna mamma. Tādēļ arī darbu Dace varēs meklēt tikai nākamgad, kad Klāvs darbdienās dzīvos Valmierā. Viņa gan noskurinās, iedomājoties laiku, kad dēls būs prom no mājām, bet, «kas jādara, jādara, un cik var, tik jāmācās». Tikmēr Klāvs jau sāk rāpties pēc skapjaugšā drošībā noliktā datora. Viņš ir īsta ūdenszāle, un Dace smejas, ka enerģija Bērziņu dzimtai piemīt neticamos apmēros. «Mums patīk dullības.» Tomēr, kolīdz ieslēgts jaunais dators, Klāvs nomierinās un kaut visu dienu varot stāvēt blakus un vērot, kas notiek.
Visi pieslēgušies
Datoru mājās liek lietā katru dienu. «Pati skatos daudz par Klāviņa slimību, skatos, ko citas mammas raksta. Vīrs strādā mežā un arī skatās internetā, cik maksā tur, cik atkal citur,» - tā Dace. Arī viņas trīs meitas, visas skolnieces, «skolai skatās, draugos pasēž un spēlītes, protams». Patlaban Daces ikdiena grozās ap Klāviņu un vīra vadāšanu uz darbu. Internetā jau pētījusi, vai varētu atrast ko no mājām darāmu. Tomēr bez rezultātiem. Ne tikai tāpēc, ka darbu šobrīd uzvar bezdarbs, bet arī tāpēc, ka nav izdevies tikt pie izglītības. Vidusskolā bijusi lielā mīlestība, tad pirmā meitiņa, un skola palika nepabeigta. «Darbam no mājām jau bieži vajag valodas zināt. Vācu mācījos skolā, angļu mazliet saprotu, bet ne tādā līmenī, kā vajadzētu,» Dace rēķina. Līdz šim viņa darījusi vienīgi gadījuma darbus, piemēram, mežu līdzējusi stādīt. Tur viņai patīk. Arī tagad, kad ved vīru uz meža darbiem, reizēm paliek mežā ilgāk. «Tur ir klusums un miers. Ciematā grūti, panīkums. Reti kurš strādā, un daudzi tā nodzērušies, ka aiz gara laika kā suņi palikuši - ēd cits citu nost.»