Es domāju, kas tas ir ļoti riskanti. Protams, tā spēle var izvērsties arī pozitīvi - Raimondam Vējonim jau tāpat ir ļoti augsts reitings, viņš sevi parādījis kā rīcībspējīgu prezidentu, kuram ir ietekme uz politisko procesu (jo vienmēr jau pārmet, ka prezidentam nav ietekmes), ja viņš to arī tagad nodemonstrētu, tas nāktu viņam par labu.
Tas, ka prezidents pats uzņemas šo lomu, liecina par ietekmi vai par kādas partijas pasūtījuma pildīšanu? Piemēram, Vienotība nevar apiet savu līderi, tad nu ļauj, lai Vējonis nominē kādu citu no tās biedriem?
Te jāskatās atkal no otras puses - viņš varētu būt diskomfortā, ja partijas rosinātu nosaukt tādu kandidātu uzvārdus, kam nav Saeimas vairākuma atbalsta. Tad viņam sāktos izvēle starp noteiktām personām. Tad jau labāk viņam būt ar atraisītām rokām nekā ļauties, ka ieliek šauros kandidātu rāmjos. Jo tad jākļūst par Saeimas balsu vākšanas elementu, ko viņš, protams, negrib. Tieši tāpēc, es domāju, Vējonis uzrunāja Valmieras mēru Baiku - tas parādīja, ka viņam rokas atraisītas.
Un tomēr prezidentam jārēķinās ar to, vai kandidātam, kam viņš uztic veidot valdību, ir Saeimas vairuma atbalsts.
Patlaban viņš vēl nevienu nenosauc, vien raida signālus. Protams, saprotams, ka galu galā premjeram ir jāsavāc vairākums parlamentā. Tāpēc prezidents runā ar vairākiem pretendentiem.
Tas, kādā veidā notiek šīs sarunas, rada aizdomas par kandidāta meklēšanu «pa kaktiem». Vai nebija taktiski pareizāk deputātus sapulcināt lielā zālē un nelaist ārā, kamēr neatrod vairākumam pieņemamu valdības vadītāju?
Mani mazliet izbrīna kas cits. Prezidents uzrunāja Baiku, bet kāpēc viņš nerunā ar citu līdzšinējās koalīcijas partneru - ZZS un Nacionālās apvienības - pārstāvjiem? Kādi viņiem varētu būt kandidāti? Sākumā taču «zaļie zemnieki» nemaz neteica, ka viņi negrib šo amatu. Prezidentam būtu tikai normāli runāt ne vien ar pašvaldību vadītājiem, bet arī ar citu partiju pārstāvjiem. Ja valdošā partija, kā sevi uzskata Vienotība, nespēj piedāvāt tādu premjera kandidātu, kurš bauda vairākuma atbalstu savā partijā, tad vajag paskatīties pie pārējiem koalīcijas partneriem.
Jā, Kučinski pati ZZS ieteica tikai šopirmdien, kaut par viņu sprieda jau sen. Kāds iemesls šādai nogaidošai pozīcijai no pārējo puses? Vēlme pilnībā novājināt Vienotību?
Mani šāda vilcināšanās izbrīna, ja uz notiekošo raugāmies no prezidenta viedokļa. Bet, ja raugāmies no ZZS viedokļa, tad es uzskatu, ka viņu spēle ir perfekta un tā vērsta uz Vienotības reitinga deldēšanu un viņu iznīcināšanu. Ja šādā tempā viss notiks, mēs jau tuvākajā mēnesī redzēsim, ka Vienotības reitings būs zem 5%.
Ko tas nozīmētu šai partijai?
Tas vispirms nozīmē ļoti lielu iekšējo nestabilitāti. Parasti partijas, kuras nokrīt zem 5% barjeras, pārdzīvo ļoti nopietnas problēmas tieši ar iekšējo stabilitāti. Tas var novest pie šķelšanās riskiem. Es negribētu uzreiz apgalvot, ka viņi šķelsies, bet, ja deputāts redz, ka nākamajās vēlēšanās krēsls var arī nesanākt, un pagaidām neviena politiskā rīcība no Vienotības puses neliecina, ka viņiem ir kaut kāds plāns, kā atjaunot jau zaudēto uzticību, tas var novest pie atziņas, ka labāk tagad - divarpus gadu pirms vēlēšanām - sašķelties un domāt par citu risinājumu.
Kā tādā gadījumā vērtējams Vienotības sagatavotais Latvijas simtgades plāns?
Ar to ļoti labi aizklāj nopietnu politisko ideju trūkumu, to, ka partijai nav reālas līderības. Es šo plānu neuzskatu par nopietnu pieteikumu. Nav jau runa par simtgadi - kā var runāt par simtgades plānu, ja tu nevari izveidot valdību ar normālu valdības deklarāciju?!
Par deklarācijas pamatprincipiem Vienotība bija gatava runāt uzreiz pēc līdzšinējās valdības atkāpšanās. Šobrīd priekšplānā ir amatu dalīšana. Kas būtu tās jomas, uz kurām visvairāk vajadzētu fokusēties?
Es domāju, ka ir vispārējs konsenss, ka izglītībā un veselībā viss nav kārtībā. Šis jautājums nekur nav pazudis. Izskatās, ka izglītības ministru mainīs. Līdz ar to viens no fundamentālākajiem jautājumiem - kura partija būs tā, kura ņems šo ministriju, un kurš ir tas politiķis, kurš būs gatavs tur ko reāli mainīt? Es domāju, ka tas varētu būt ļoti nopietns jautājums sarunās. Tas arī būtu ļoti nopietns jautājums, kam jāizskan no prezidenta puses.
Nebūs tā, ka šo nepopulāro ministriju kādam uzgrūdīs kā balastu - ņem divas labas, trešo dabūsi piedevām?
Ja to uzliek kā balastu, bet profesionāls politiķis kļūst par ministru, tad ir viena situācija. Bet, ja tas ir balasts un tā partija, kurai amats tiek, izrīkojas kā Vienotība pagājušajā valdībā, tad tas ir traģiski.
Proti?
Paņem nepolitisku ministru un ne ar ko neriskē, kā mēs redzam Seiles gadījumā - ja viņai darbi neveicas, partija var attiekties kā ne pret savējo. Negribu teikt, ka no Seiles krasi norobežojas, bet nav arī tā, ka partijai ļoti rūp tas, kas ar ministri notiek. Ja būs pieredzējis politiķis, attieksme būs pilnīgi cita, jo tad partija un pats ministrs riskē ar nākamajām vēlēšanām.
Vienu brīdi daudz tika runāts par to, ka amatos jāliek profesionāļi, tāpēc ministru amati tika dalīti bijušajiem ierēdņiem.
Un ko mēs rezultātā esam dabūjuši? Man liekas, daudzi ir atēdušies ar to, ka viens ierēdnis ir premjera, citi - ministru amatos. Ierēdņu valdība. Pie kā tas ir novedis? Visi brīnās, ka valstī nekas nenotiek. Bet ierēdņi taču nav politikas veidotāji - ierēdņi ir politikas realizētāji!
Bet arī partiju rezervistu soliņi izskatās visai tukši...
Es tā nedomāju. Profesionālu politiķu netrūkst. Parlamenta lielajās frakcijās tādu gana daudz var atrast. Es absolūti neredzu ar to problēmas. Bet es arī zināmā mērā piekrītu Valsts prezidentam - ja lielās politiskās partijas nespēj piedāvāt profesionālus politiķus, tad nekas cits neatliek, kā skatīties pašvaldību līmenī. Tur ir tādi paši politiķi, kaut varbūt to darbības mērogs ir mazāks.
Bet arī pašvaldības līmeņa politiķim, ieceltam premjera amatā, ir jājūt Saeimas partijas atbalsts, vai ne?
Jā. Un labākā motivācija jebkuram politiķim ir nākamās vēlēšanas. Tam jābūt profesionālam politiķim, kurš plāno turpināt savu politisko karjeru.
Tad diezgan augstu jākotējas partijā, kas viņu virza?
Viennozīmīgi. Bez augsta respekta līmeņa savā partijā viņš nekad nevarēs panākt, lai partija viņu atbalsta cīņā ar pārējām koalīcijas partijām.
Ja kandidātus atrod un virza Valsts prezidents, var parādīties visādi pārsteigumi, kā no burvju mākslinieka cepures izvilktie zaķīši. Vai nebija tomēr šim procesam jābūt atklātākam, ar kandidātu piedāvājuma izklāstu, debatēm?
Ja partijas nespēj vienoties par vienu kandidātu, kura uzvārdu nosaukt Valsts prezidentam, tad, protams, visu šo procesu var pārvērst arī par šovu. Es personīgi neticu, ka šādas debates var atvieglot situāciju ar valdības veidošanu. Es pat domāju, ka tas vēl vairāk sarežģītu, ieviešot jaunu - populistisko - dimensiju. Bet, tā kā politiskās partijas ir sākušas pašas iet šajā populistiskajā virzienā, protams, visādi šovi, debates ar sabiedrības iesaisti ir iespējamas. Bet es nedomāju, ka tas ir politiski pareizi. Ka mēs būsim no tā ieguvēji - stipri apšaubu.
Cik liela nozīme ir tam, vai nākamais premjers būs sabiedrībā zināms, populārs?
Skatīsimies uz šo jautājumu no otras puses - par premjeru ļoti sarežģīti ir būt klaji nepopulāram, klaji nemīlētam politiķim. Kaut tajā pašā laikā es nemainu viedokli, ka Solvita Āboltiņa zināmos apstākļos būtu neslikta premjere, jo viņai nav ko zaudēt un viņa netaisās iet prom no politikas. Tātad es būtu gatavs pieņemt, ka arī viņa varētu būt, pat neraugoties uz savu nepopularitāti. Bet kopumā, ja mēs skatāmies distancēti no konkrētām personālijām, ir normāli, ja premjera kandidāts ir atpazīstams. Viņš var būt ne superpopulārs, bet viņam jābūt atpazīstamam un lai cilvēkiem ir viedoklis par viņu. Jo nepazīstamam pirmie mēneši paiet sabiedrības iepazīstināšanā ar sevi, kas, protams, kavē procesus.
Ar dažiem ir tā, ka, tiklīdz plašāk izskan viņu uzvārdi, tā no skapja grabēdami izbirst tur paslēptie skeleti - gan par būšanu kompartijā pagātnē, gan dažādiem pārkāpumiem.
Es te vilktu paralēles ar prezidenta vēlēšanām. Visi vaikstījās, ka mums nevajag prezidentu no politiķu vidus. Vai tad mums ir slikti, ka prezidents ir ar lielu politisko pieredzi?... Viņš ir ļoti ātri ieguvis popularitāti sabiedrībā. Nebija jānodarbojas ar to, ka jāmeklē atbildes uz jautājumu «kas ir Vējonis?».
Ja tomēr pieņemam, ka valdības veidošana var arī krietni ieilgt, jo partijas aizraujas ar savu konkurentu novājināšanu un tāpēc noraida visus piedāvātos kandidātus pēc kārtas, cik ilgi varam dzīvot ar ministru pienākumu pildītājiem?
Ilgi. Budžets ir pieņemts. Redzot, kādi lēmumi arī šobrīd tiek pieņemti, piemēram, par VID ēkas atpirkšanu, skaidrs, ka šī pagaidu valdība ir gatava pieņemt praktiski jebkādus lēmumus. Viņi aiztaisa acis un lemj. Tas visām partijām ir izdevīgi, jo vienmēr šos nepopulāros lēmumus varēs norakstīt uz valdību, kas atkāpusies, nevis uz partijām. Tāpēc es pagaidām neredzu, ka būtu kaut kāds laika spiediens uz politiskajām partijām, lai tās pēc iespējas ātrāk izveidotu valdību. Līdz ar to es domāju, ka šīs sarunas var arī ieilgt.
Pašā pirmajā dienā pēc tam, kad valdības vadītāja paziņoja par atkāpšanos, ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Brigmanis teica, ka valdības veidošana sāksies no baltas lapas. Man šķiet, ka tas ļoti atbilst patiesībai. Kad jau mēnesis pagājis, redzam, ka viņi tikuši līdz baltai lapai, līdz ar to viņiem ir ļoti daudzas tēmas, ko pārrunāt.
Vai tas nenozīmē, ka tagad būtu jāsaraksta garš saraksts ar nepopulāriem lēmumiem, kas šai valdībai steidzami jāpieņem, lai nesavārta nākamo?
Jā, bet te ir jautājums, cik lielā mērā valdošā partija kontrolē savu premjerministri, ko paši piespieda atkāpties? Te ir tehniski emcionāli ierobežojumi, kas padara šo lietu drusku sarežģītu, ne tik vienkāršu.
Koalīcijas paplašināšanas varianti ir iespējami vai arī neviens negribēs dalīties ar amatiem?
Iespējami, ja notiek kādas perturbācijas partiju iekšienē. Piemēram, kaut kāda iekšējā nestabilitāte Vienotībā, ko visu laiku redzam, bet šajā gadījumā - ja tā realizējas. Otrs gadījums - ja partijas sajūt, ka tām izdevīgāk ievilkt no āra mazās opozīcijas partijas, lai kaut kādā veidā stabilizētu savas pozīcijas. Bet es domāju, ka šis jautājums ļoti lielā mērā būs atkarīgs tieši no premjera kandidāta. Jo būtībā palielināt koalīcijas balsu skaitu parlamentā ir primāri būtiski pašam premjeram - jo lielāka deputātu skaita atbalsts, jo premjers var justies drošāks par savu valdību un dažādu viņam būtisku jautājumu virzīšanu caur parlamentu. Jo mazāks deputātu atbalsts koalīcijai, jo premjeram ir sasietākas rokas.
Un kāda ir iespējamība tam, ja jaunajā koalīcijā tiek paņemta arī Saskaņa?
Es domāju, ka tas nav iespējams.
Kas vedina tā domāt?
Saskaņa ir tāda, kāda tā ir. Tai ir pietiekoši liela teikšana - tā piedalās balsojumos. Protams, ja koalīcija tiks paplašināta, Saskaņas nozīme balsojumu tirgū samazināsies, bet es neredzu iespēju, ka viņi varētu reāli piedalīties valdības veidošanā, jo tas pārāk daudz nozīmētu politiskajām partijām, kuras šādā veidā saviem vēlētājiem signalizētu par sava viedokļa maiņu attiecībā pret Saskaņu.
Ja nākamo valdību izveido līdzšinējā koalīcija, vai tās realizētā politika varētu būtiski atšķirties no līdzšinējās? Piemēram, bēgļu jautājumā.
Es domāju, ka ļoti lielā mērā tas būs atkarīgs no premjera personības un, protams, no tā, kāda būs ministru komanda. Šobrīd bēgļu jautājuma risināšana ir drusku ierēdnieciska. Ja būs politiskāka valdība, tad es ceru, ka vismaz ārējās valdības izpausmes varētu būt atšķirīgas, un pat stipri. Ja atkal būs ierēdņu valdība, tad es neticu kaut kādām reālām pārmaiņām.