Konkrēta mazuma piegarša
Tomēr, lasot 2008. gadā tapušo Brīnumkasti. Tumšās istabas stāstus/Die Box. Dunkelkammergeschichten neatstāj tāda ļoti konkrēta - mazuma, knapuma - piegarša. Vaina nav autorā - Grass nav sācis rakstīt mazāk iedvesmīgi vai atteicies no trīcelīgās noslēpumainības uzbudinošā tonusa, kas caurstrāvo viņa apjomīgos romānus. Vaina ir tekstā, kurš pretēji autora gribai izplēn nenotiekošā komunikācijā starp rakstnieka subjektīvo pieredzi un lasītāja subjektīvo uztveri. Tās abas (pieredzes) izrādās bagātākas par iespējām, ko piedāvā «stāsti no tumšās istabas». Vismaz gadījumā ar lasītāju - mani - tā nu ir noticies.
Īsromāns, kuru ilustrē paša Grasa zīmētās meitenīgi ņipras, komiskas kundzītes «portrejas», piedāvā šķietami sarežģītu struktūru - tas iecerēts kā rakstnieka organizētu magnetofona ierakstu sesijas - tikšanās ar (autora) astoņiem bērniem no četrām (?) sievām, sievietēm -, kurās viņi - tie bērni - jau kā pieauguši cilvēki atcerētos savu bērnību un iztiktu bez «papa» (autora) komentāriem. Spēles noteikumi šķiet vienkārši un skaidri.
(Pieņemsim) Grasa bērni ceļo cits pie cita uz dažādām Vācijas pilsētām un brīvi sarunājas, muld par visu kaut ko, bet visbiežāk, protams, par to, kas visvairāk interesē pašu papu - autoru. Skaidra lieta, Grass vada, konstruē šo «brīvo sarunu», kā viņam labpatīk, - reizēm bērni/pieaugušie aušojas uz nebēdu, citviet grimst nežēlīgā tēva rīcības analīzē, visu nosaucot «savos vārdos» (pieņemsim, ka viņš, Grass, kā tēvs bijis varens patmīlis, kuram nekā svarīgāka par savu literatūru nav bijis, līdz ar to bērnu vairāk vai mazāk slēptais aizvainojums par bērnībā pietrūkušo tēva mīlestību loģiski izvirzās sarunu virskārtā). Taču pamazām teksts pārliecina, ka nekāda mīlestības trūkuma nav bijis - to mūžam aizņemtais rakstnieks ir izgudrojis pats, lai tagad, jau «šodien» attaisnotu savus tēva kompleksus. Un tas grāmatā ir intriģējošākais - kā «autora» īstenība saduras ar «tēlu» īstenību - tēlu, kuri taču ir tik dokumentāli un vienlaikus, protams, rakstnieka fantāzijā dzimuši. Bet tieši šīs «divu īstenību sadursmes» grāmatā ir daudz par maz.
Marija = Ginters Grass
Brīnumkaste izrādās grāmata invalīds. Jo acīmlasāmi interesantāka par paša astoņu bērnu čivināšanu rakstniekam Grasam tomēr bijusi teksta titultēla - brīnumkastes - īpašniece. Marija, Vecmarija, Marīte - Grasu ģimenei likteņa piespēlētā fotogrāfe, dzimtas nenovēršamā biogrāfe - pītija, kura vazājas visur un visiem līdzi ar savu Agfa fotokasti uz vēdera. Viņa ar savām bildēm fiksē un paredz visu, kas Grasiem bijis un būs. Protams, šis čaklais lūrētājs personāžs ir vienlīdz reāls, cik «metaforisks» vai simbolisks. Marija ir arī pats Ginters Grass - citādi viņš kopā ar savām astoņās balsīs runājošajām atvasēm «neredzētu» to, ko rakstnieks Grass uzrakstījis. Marija ir komiķe ar traģēdijas aktrises noslēpumu, jo viņai pieder tumšā istaba, kurā top un tikpat fiksi pazūd (izgaist) fotouzņēmumu tūkstoši, kas veido ap grāmatas struktūras skeletu dzīvo miesu - to, kuru ir interesanti lasīt svešām acīm, mums.
Piemēram, kad Brīnumkastē tieku līdz lappusēm par lokano zivi zuti, man stipri gribas vemt kā toreiz, kad pirmo reizi skatījos ģeniālo filmu Skārda bungas. Nez kāpēc ir sajūta, ka arī Grasam tieši ar šo dzīvnieku ir kaut kādas īpašas attiecības (varbūt tāpēc, ka zutis nemaz nav zivs, bet mitoloģiska čūska, kas tikai viņai pašai zināmu ļaunu nolūku pēc aizķērusies mūsējās realitātes ūdeņos?) -neba velti rakstnieks zušam Brīnumkastē veltījis daudz vairāk teksta vietas par jebkuru savu bērnu.
Visādi jocīgi «kārtīga stāsta» invaliditātes cunduri sastopami ik uz soļa, t. i., katrā Brīnumkastes lappusē. Grasa optika (teksts) ir ar nobīdi no realitātes, un tā aizrauj sānceļos, liekot mocīties neziņā - vai tāds bezrobežu stāstījums (nejaukt ar tā saukto apziņas plūsmu, visbiežāk vāji kontrolētu, kas visiem mūsdienu literatūras lasītājiem jau pieriebusies) ir šī darba stils vai rakstnieka klasiķa pašapziņu lepni demonstrējoša apzināta nepilnība. Atbildi grāmata nedod, tātad, pieļauju, Grass uzskata katru vārdu, kas birst no viņa, par publicēšanas vērtu. Jupitera cienīgs žests, par ko ne?
Galbeigās - tā ir lasītāja personīga izvēle, vai viņam pietiek ar nobeliāta Gintera Grasa vārdu uz grāmatas vākiem, lai ieurbtos teksta miesā ar dēles mērķtiecību - nosūkt no tā (teksta) svaigas pieredzes asinis. Man pietiek.
Silvijas Brices tulkojums dzirkstī un ampelējas, bieži lietojot visvisādus vārdus īpatnīšus, jancīgus kroplīšus (jauktenīgs, labdarīgi, ģimenīgs, datorīgs, komandīgi…), kas noteikti patiktos ronim Ginteram G. Tēvam, kuram mūžīgi jāmelo vārdi un teikumi, gari kā lenteņi, lai bērni noticētu, ka šis tēvs ir īsts. Un gabals (stāsts) par pogām gan ir absolūti ģeniāls. Bet bērnu, vienalga - īstu vai izdomātu -, žēl. Jo tētis ir drusku traks. Vismaz tas, kurš neglābjami iesprūdis Marītes fotokastē.