Vēl gada sākumā RS bija 273 biedri, tagad - par 18 mazāk. Visi 18 literāti no savienības izslēgti par biedru naudas nemaksāšanu. «Martā bija apkārtraksts ar lūgumu samaksāt biedru naudu, jo bija 24 ilgie nemaksātāji. Pēc pusgada - astoņpadsmit. Nogaidījām vēl pusgadu, reakcijas nebija, tāpēc ar dziļām skumjām valde pieņēma lēmumu rīkoties atbilstoši statūtiem un nemaksātājus izslēgt,» stāsta RS vadītājs. Katru no izslēgtajiem savienība tomēr gaidīs atpakaļ biedru rindās. Tomēr, pēc literātu teiktā, problēmas saknes meklējamas dziļāk.
«2005. gadā, kad pārtraucu maksāt, man bija 60. dzimšanas diena,» stāsta M. Kosteņecka. RS atšķirībā no toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas viņas jubileju aizmirsusi, nauda no Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirta citu gaviļnieku svinībām. M. Kosteņecka par balli Ēdoles pilī samaksājusi pati un kopš tā laika biedru naudu vairs nav pārskaitījusi, lai arī to akurāti darījusi no 1975. gada. Arī 65. jubilejā RS rakstnieci nav apsveikusi, šogad vien atsūtījusi zīmīti, ka viņas parāds savienībai ir 30 latu. «Solžeņicins savā laikā tika izslēgts no PSRS Rakstnieku savienības par to, ka viņš uzrakstīja Gulaga arhipelāgu, es brīvā Latvijā par to, ka esmu parādā savienībai 30 grašus,» paralēles velk M. Kosteņecka.
Rakstniece Nora Ikstena Dienai saka: «Paldies, ka viņi to izdarīja pirmie un man pašai nebija jāizstājas.» N. Ikstena uzskata, ka RS sevi ir izsmēlusi un laika gaitā šī organizācija sabruks, pati viņa ar to jau labu laiku sevi vairs neasociē un lielāku uzmanību pievērš Ventspils Rakstnieku mājas un Literatūras centra darbībai.
Arī dramaturģe Lelde Stumbre spriež, ka RS «rakstnieku un latviešu rakstniecības labā neko faktiski vairs nedara». Tieši tāpēc L. Stumbre nav maksājusi biedru naudu vairāku gadu garumā - jēgu no RS viņa neredz.
Savukārt dzejnieces Rūtas Mežavilkas izslēgšana no RS bijusi pārpratums, jo viņa pati no tās izstājusies jau 2006. gadā personisku apsvērumu dēļ, taču, iespējams, nesakārtotās lietvedības dēļ viņas iesniegums pazudis. R. Mežavilka RS pārmet neinteresēšanos par biedriem, kā arī padomju laika tradīciju turpināšanu.
Pretēji domā literāte, joprojām RS biedre Ieva Melgalve. «RS ir normāla un sakarīga organizācija, kas nešķērdē resursus, noderīga, jo sniedz visādus grantu pieprasījumus, ir izveidojusi Literatūras akadēmiju un dara citas jēdzīgas lietas,» spriež I. Melgalve. Viņa arī nesaskata problēmu, ka biedru naudu nemaksājošos izslēdz, - trūcīgie no tās tiek atbrīvoti. Biedru nauda ir 10 latu gadā, pensionāriem - pieci lati. Ja aktīvi izmanto visas RS piedāvātās iespējas, šī summa pilnībā atmaksājoties, uzskata I. Melgalve. «Ja negrib būt savienībā, lai nav. Nevajag uztvert RS kā tādu, kas apvieno visus rakstniekus, un, ja neesi RS, tad neesi rakstnieks, drīzāk tā ir kā arodbiedrība,» teic I. Melgalve.
Prozaiķis Aivars Kļavis, kurš savulaik bijis gan RS valdē, gan dažādās tās komisijās, atzīst, ka viņa RS «palika Barona ielas mājā. Tagad man tā ir abstrakta piederības sajūta, apziņa, ka esmu savējais - ja man būs problēmas ar rakstniecību vai izdevējdarbību, es varēšu tur meklēt palīdzību».
J. Jurkāns saka: «RS man ir kopības sajūta, iespēja būt kopā ar šiem cilvēkiem.» Viņš norāda arī uz taustāmākām darbībām - ar RS iesaistīšanos Rīgas dome tulkotājai Eleonorai Tjarvei, 1. grupas invalīdei, beidzot piešķīrusi dzīvokli. Sponsoru piesaistīto naudu RS izmanto Gada balvas literatūrā organizēšanā, kā arī citiem konkursiem, jaunos literātus gaida divi literārie konsultanti. «Varbūt mēs neesam tik spoži kā Literatūras centrs vai citas organizācijas, kuru darbību finansē valsts, taču darbojamies,» saka J. Jurkāns.