Lielākā daļa Konana Doila biogrāfu vēsta, ka pēc sievas Tuī nāves viņš aiz bēdām un vainas apziņas, ka mīlējis citu sievieti, ieslīdzis dziļā depresijā. No jauna uzliesmojusi Dienvidāfrikā iegūta zarnu slimība, viņš neesot spējis ne ēst, ne strādāt, ne gulēt, kavējies vien pie Tuī kapa un Anderšovas vientulībā viens pats sērojis.
Innesa dienasgrāmatā gan izlasāms citāds stāsts. 1906. gada augustā, nepilnu mēnesi pēc Tuī nāves, Konans Doils apmeties Ašdaunas Foresta hotelī pie Forestrovas golfa laukumiem netālu no Lekiju ģimenes jaunās mājvietas Mankstaunā, Krauborovā. Desmitajā augustā Inness brālim pievienojies un pusdienojuši pie Lekijiem, jādomā, ka tur bijusi arī Džīna. Vēl pēc nepilna mēneša Konans Doils bijis Skotijā kopā ar četrpadsmitgadīgo Kingsliju, kuram drīz vajadzēja sākt mācības Ītonā. Viņi apmetušies Roksburgas viesnīcā Danbārā, kur abus apciemojis Inness un ceļā uz Edinburgu kopā ar dažiem draugiem uz tēju iegriezies arī aktieris Lūiss Vollers.
Kad Inness un Kingslijs aizbraukuši, Konans Doils vēl uzkavējies Danbārā, un šajā laikā viņu pie sevis uz dažām dienām uzaicinājis lords Balfūrs, bijušais premjerministrs, kurš netālajā ģimenes muižā Vitingeimā pulcinājis ap sevi draugus. Uz Konanu Doilu spēcīgu iespaidu atstājis svētdienas vakara svētbrīdis, kad visi mājas kalpotāji, kā istabenes, tā zirgupuiši, pavisam kādi divdesmit cilvēki, kopā ar ģimeni un viesiem sapulcējušies noklausīties saimnieka lasītās lūgšanas. «Bija lieliski redzēt, kā zirgupuisis un valstsvīrs kopā pazemīgi lūdz Dievu,» viņš vēlāk rakstīja, «lūdz piedot tās dienas grēkus, un visas laicīgās atšķirības izzūd tā augstākā spēka priekšā, kas stāv pār mums.» Konanam Doilam, kurš bieži zākāja konvencionālo reliģiju, tas bija neraksturīgs sentiments. Tikai pirms neilga laika viņš bija izraisījis sašutumu ar savu rakstu Daily Express, kurā nopēla viedokli, ka «jebkādam rituālam, arī tam, kas pulcē cilvēkus lielā akmens namā komunikācijai ar lielo Neredzamo, būtu kāds sakars ar patiesu reliģiju». Konans Doils atcerējās Balfūru kā apburošu mājastēvu un uzmanīgu klausītāju, «kuru bija viegli sasmīdināt un kurš par sevi vienmēr runāja atklāti un pieticīgi. Atceros, ka pēc ilgās vientulības biju pļāpīgāks nekā parasti, taču viņš to uztvēra saprotoši».
Īstenībā divu mēnešu laikā pēc Tuī nāves Konans Doils bija izklaidējies itin bieži. Mērija bija kopā ar viņu Anderšovā, jo atcerējās kopīgās garās pastaigas, kamēr viņa vēl bija mājās no internātskolas tūlīt pēc mātes nāves. Viņš klāstījis meitai savus uzskatus par dzīvi un bieži pārsteidzis viņu ar savu radikālismu. Tā, piemēram, viņš noraidījis uzskatu, ka sievietei par katru cenu jāapprecas, un paudis pārliecību, ka daudz labāk ir palikt vecmeitās nekā iziet pie nepareizā vīra. Jautājumā par to, kādam jābūt džentlmenim, viņš turējies pie tradicionālākiem uzskatiem un skaidrojis, ka džentlmeņa galvenās īpašības ir bruņnieciska attieksme pret pretējo dzimumu, laipna izturēšanās pret cilvēkiem ar zemāku sociālo stāvokli un apzinīga parādu maksāšana.
(Turpinājums 26. jūnija numurā)