Šai parādībai rasts apzīmējums reenactment, un to var novērot arī Latvijā - cilvēki ģērbjas ādās vai velk mugurā armijas mundieri un asina šķēpus, lai mestos cits citam virsū. Un izdzīvotu to, kā reiz varētu būt bijis. Visumā nevainīgas rotaļas, ja neskaita kādu reāli kaujās savainoto.
Šveiciešu režisors Milo Raus šim paņēmienam ir atradis dziļāku izmantojumu teātrī, veidojot dokumentālas izrādes un pārvietojot fokusu uz notikumiem jaunākajā pasaules vēsturē. Pirmā par sevi Eiropā lika runāt viņa teātrī vēlreiz izspēlētā pret kādreizējo Rumānijas diktatoru Čaušesku un viņa sievu vērstā prāva. Izrāde Čaušesku pēdējās dienas atkārtoja vienu no pasaulē īsākajām tiesas procesiem, kas beidzās ar nošaušanu, un veica to bez jelkādām mākslinieciskām fantāzijām un apdarēm, izpildot to laikā un tekstā precīzi tā, kā tā bija notikusi. Un sakustinot skatītāju iekšējo pasauli gan emocionāli, gan intelektuāli ar ielūkošanos jau mitoloģizētā parādībā, bet ļaujot to patiešām katram pašam ieraudzīt, ārkārtīgā skrupulozitātē restaurējot visas detaļas. Izrādījās, neinterpretēta realitāte savā konkrētībā ir tik pārsteidzoša un domas rosinoša, ka pietiek ļaut notikušo vienkārši skaidri ieraudzīt.
Radio rekonstrukcija
Milo Raua teātra darbs Hate Radio šogad bija iekļauts uzmanības vērtāko izrāžu desmitniekā Theatertreffen Berlin, Vācijas, Austrijas un Šveices teātra jaunāko sasniegumu skatē. Skatītāja acīm un ausīm tiek piedāvāta apmēram stundu gara radiopārraide, kas ļauj ieklausīties un ielūkoties radiostudijas RTLM - Radio-Tￃﾩlￃﾩvision Libre des Mille Collines - kādreizējā ikdienā. Šis radio bija galvenais manipulatīvais spēks Ruandas genocīdā, ar kura aktīvu palīdzību 1994. gadā no aprīļa līdz jūnijam tika nogalināts gandrīz miljons cilvēku, etniskā mazākuma tutsi piederīgo. Starptautiskā tiesa radio diktorus - pārraižu veidotājus - notiesāja, vieniem piespriežot mūža ieslodzījumu, citiem - 12 gadu cietumā.
Starp radio darbiniekiem bija arī kāds beļģis Žoržs Rudžu, kurš Eiropā bija palicis bez darba un ekonomisku apsvērumu dēļ pārcēlies strādāt uz Ruandu - pieņemot darba piedāvājumu radiostudijā. Viņa pienesums bija gan radošs, gan intelektuāls. Viņš palīdzēja ieviest Āfrikas valstij nezināmu, tāpēc svaigu un fascinējošu radioformātu, pārņemtu no Eiropas, kurā vēsturiskas viktorīnas mijās ar vietējo mūziku un pasaules hitiem. Īpašā cieņā bija sentimentālā stīga, ko pārstāvēja franču dziedātājs Džo Dasēns un viņa Le dernier slow. Lai gan ļoti pieprasīta bija arī Nirvana izpildītā Rape me. Koncerti pēc radioklausītāju vēlēšanās bija savienoti ar tiešajiem zvaniem ēterā, un klausītāji zvanīja, ne tikai lai pasūtītu dziesmu, bet arī lai ziņotu par uzietu tutsi atrašanās vietu, aicinot citus radioklausītājus, kas atrodas tuvumā, doties turp un nogalināt «tarakānus», ētera balsīm viņus atbalstot un iedvesmojot. Visu cauru dienu radiostudijā darbojās trīs vadītāji, eiropietis gādāja par filozofisko kontekstu, vietējo kolēģu uz instinktiem vērstās uzrunas balstot ar klasiķu citātiem.
Instinktu primitīvisms un lielie pasaules domātāji. Izglītotais Eiropas cilvēks, kuram jebkurš darbs ir darbs un tikai. Citā zemē, savā zemē, vienalga.
Izrādē ar stikla sienām atdalītajā studijā notiekošais «dzīvais ēters» izrādes sākumā un finālā ir savienots ar Ruandas genocīda aculiecinieku atmiņām. Uz stikla kastes sienām projicēto cilvēku stāstos atveras drausmīgas zvērības, kādas izdarītas ar viņiem un viņu radiniekiem, jautrās, intelektuāli iespeķotās pārraides atbalstītas, uzmundrinātas un vadītas.
Teātra rekonstruētā realitāte, savienojoties divām perspektīvām, notiek bez mākslinieciskas interpretācijas, bez veidotāju morālās pozīcijas izspīlēšanas. Tuvplānā novietotajā realitātes segmentā spoguļojas gan sabiedrība, gan indivīds, gan vēsture, gan mūsdienu pasaule, rosinot skatītājam savas domas un attieksmi.
Režisors šo izrādi ir veidojis, veicot ilgu un komplicētu izpēti. Teātrī redzamā radiostudija tāda ir izskatījusies arī realitātē. Šajā radiostudijā Ruandā ir arī spēlēta izrāde Hate Radio, kuras skatītāji bijuši šokēti no autentiskuma iespaida. Lai gan izrādes raidījums ir montēts no daudziem raidījumiem, tā ir esence, taču katrs teikums ir reiz reāli izskanējis un ticis sadzirdēts. Katra dziesma ir bijusi klausītāju pieprasīta un atskaņota atkal un atkal. Katrs ciniskais joks ir izskanējis ēterā. Milo Raus teic, ka viņu nenodarbina jautājums, kā ar realitātes palīdzību rakstīt lugas, viņu interesē saprast mehānismus, kas šo realitāti uztur un darbina. Teātrī nav svarīgi interpretēt, bet palīdzēt skatītājam ieraudzīt.
Svarīgi ir tas, kurp skatu vērst, uz ko skatīties, ko likt sadzirdēt. Šodienas teātrī, strādājot ar vēsturi, būtiski ir ļaut ieraudzīt un sadzirdēt notikumus precīzi tā, kā tie ir izskanējuši. Visās detaļās.
Tiesas prāvas
Milo Raua izpētes zona joprojām ir tiesas procesi. Ilgāku laiku režisors padziļināti pētījis staļiniskās tiesas prāvas Maskavā 1937. un 1938. gadā, īpaši interesējoties par valodas lietojumu un cilvēka uzvedības psiholoģiskajiem modeļiem. Milo Raus teic, ka viņu nodarbina cilvēku valoda. Veids, kā cilvēks izsakās, vissmalkākajās niansēs. Jo tajās spoguļojas gan viņš pats, gan pasaule ap viņu.
Patlaban režisors ir pievērsies 2003. gadā notikušajai tiesas prāvai Maskavā, kas tika aizsākta saistībā ar izstādi Uzmanību, reliģija!. Izstādes telpās Saharova centrā bija ielauzušies ortodoksālās baznīcas pārstāvji un izstādi izdemolējuši. Tiesas prāvā apsūdzība tika vērsta nevis pret vandaļiem, bet izstādes veidotājiem. Viņu vajāšana turpinājās arī pēc tiesas, zvanot naktīs uz mājām un draudot. Līdz šie cilvēki, divi izcili Maskavas intelektuāļi, bija spiesti emigrēt. Bailēm un depresijai turpinoties arī Eiropā. Izstādes Uzmanību, reliģija! kuratore reiz izgāja no mājām un vairs neatgriezās. Pēc vairāku dienu meklējumiem viņu atrada slūžās - noslīkušu.