Ja pašai vidusskolā šī tēma likās aprakstīšanas vērta - dodiet tik papīra lapu!, nu skatījos un nespēju saprast, kā gan kaut ko tik stulbu var apcerēt. Māsa vēl ilgi bija uz mani dusmīga, bet man nebija ko teikt. Nespēju un negribēju iejusties viņas lomā un vecumā. Beigās viņa, protams, kaut kā tika galā pati, bet nestājās atgādināt, ka mammai gan es referātus esmu rakstījusi, kad viņa neklātienē studēja augstskolā. Jā, mamma mani par to laipni atalgoja ar kādu latiņu. Turklāt tiem bija sakarīgs temats un literatūra, uz ko balstīties.
Toreiz meklēt palīdzību pie mammas māsa pat negāja, cik vien atceros, mamma mums nekad nav pildījusi mājasdarbus. Varbūt tur vainojama viņas profesija - skolotāja, vai veselais saprāts. Pirmajā klasē mamma vēl paskatījās manas mājasdarbu burtnīcas, bet ar to arī beidzās. Pēcāk tas, esmu vai neesmu izmācījusies, bija atstāts uz maniem pleciem. Tāpat arī māsai - netikām dzelžaini kontrolētas. Iespējams, cita lieta būtu tad, ja mācībās mēs būtu buksējušas, bet mums liecībā vienmēr bija labi cipari.
Tomēr mamma ir gan mums palīdzējusi mācībās - mājturībā noadīja man zeķes! Stundā bakstījos un nevarēju izdomāt, kā lai sagaida beigas, jo labi zināju - mājās zeķes jau sen gatavas. Skolotāja bija visai laipna, jo tas, ka stundā knapi bolēju ar vecu, vecu dziju, ko mammai nebija žēl iznīcībai, kontrastēja ar krāsainajām un gludajām zeķēm. Māsai gan tik viegli negāja - nomainījās skolotāja, un vecmammas smalki tamborētais spilventiņš netika ieskaitīts, nācās stundās pašai cītīgi piņķerēt dziju un tamboradatu. Palīdzēšana šajā priekšmetā mammai bija argumentēta - kad meitām vajadzēs, viņas pašas iemācīsies zeķes adīt, jo viņa adīt sāka tikai tad, kad mēs bijām mazas un lutināja mūs ar pūkainiem džemperiem.