Kā virzīt izglītības sistēmas reformas? Viena iespēja, kas iepriekš izskanējusi arī IZM kuluāros, esot skolotāju un skolēnu skaita attiecību sadalīt nevis divās kategorijās kā pašlaik, bet trijās - republikas pilsētām, lielākajiem novadiem un mazākajām pašvaldībām noteikt katrai savu proporciju. Rastos iespēja celt skolēnu skaitu uz vienu skolotāju lielākajos novados, bet mazākajos - saglabāt pašreizējo proporciju. Šāds ieteikums izskanējis, lai šajā ziņā būtu vismaz kaut kāda kustība, jo tieši nākamajā mācību gadā vēl esot kāda iespēja paaugstināt proporciju. Vēlāk tās celšana būtu vēl mazāk ticama, jo tad jau politiķi atkal būs nākamo vēlēšanu gaidās un no sāpīgiem lēmumiem vairīsies.
Tomēr speciālisti nekoncentrējas tieši uz skolēnu un skolotāju skaita attiecību, bet norāda, ka jāveic priekšdarbi, lai vienlaikus turpinātu reformas un celtu izglītības kvalitāti. Joprojām ir dzīva ideja, ka naudai būtu jāseko skolēnam nevis līdz pašvaldībai, bet gan līdz skolai. Tas nozīmē, ka skolas finansējums būtu atkarīgs no skolēnu skaita, nevis pašvaldību deputātu labvēlības. Tas ļautu direktoriem pašiem plānot skolas darbu, norāda privātskolas un bērnudārza Patnis valdes priekšsēde Zane Ozola. Direktoram būtu jālemj, kuru skolotāju paturēt, kuru ne, un parādītos arī kvalitātes kritēriji, stāsta Z. Oliņa. Ja tiks ieviests mehānisms, kas stimulēs skolas meklēt kvalitāti, nevis tās «nolīdzina», labās skolas attīstīsies, bet sliktās likvidēsies, uzskata Ģ. Rungainis.
I. Mikiško vērš uzmanību uz normatīviem, kas ierobežo direktoru manevrus. Piemēram, Darba likums ļoti ierobežojot direktoru iespējas atlaist skolotājus. Turklāt tieši normatīvu dēļ mazajām skolām esot jāuztur pat neadekvāti liels skolotāju sastāvs, piemēram, skolā ar 53 skolēniem ir 12 skolotāju, lai gan efektīvāk būtu strādāt ar četriem pieciem skolotājiem. Tādējādi tiek uzturēti daudzi skolotāji ar nelielu algu. Jānosaka, kāds rezultāts ir jāsasniedz, bet skolu ziņā jāatstāj tā sasniegšana, nevis jānosaka, cik mācību stundu un kādas skolotāju slodzes priekšmetos ir nepieciešamas, uzskata Z. Oliņa. Pašreizējais regulējums neļaujot pienācīgi izvērsties tām skolām, kas mēģina ar kaut ko atšķirties, lai piesaistītu skolēnus.
Ģ. Rungainis norāda, ka svarīgi panākt izpratni par pārmaiņu nepieciešamību gan sabiedrībā, gan politiķos. Kamēr IZM galvgalī esošā ZZS turpinās vilkt sarkanās līnijas un politiķi nedomās par problēmas šķetināšanu, nekas nemainīšoties. Ģ. Rungainis uzskata, ka IZM nevis veicina pozitīvas izglītības reformas, bet drīzāk tās bremzē, tāpēc, viņaprāt, būtu pat labāk, ja IZM vispār nebūtu, jo izglītības sistēma sāktu pašorganizēties.