Saprotu, tomēr stratēģiski svarīgāk būtu apzināties, kādēļ no Latvijas politiskās skatuves ir pazudis Latvijas ceļš un Tautas partija. Un viena no viņu lielākajām problēmām, manuprāt, bija tā, ka viņi neatsvaidzināja savas rindas, attiecīgi - uz ik vēlēšanām bija redzami faktiski vieni un tie paši cilvēki. Savukārt, ja paskatāmies uz mūsu pieredzi, dinamika ir bijusi - atcerieties, no Jaunā laika atšķēlās Pilsoniskā savienība, tad abas grupas plus Sabiedrība citai politikai sadarbojās un galu galā izveidoja vienu partiju, mums jau krietnu laiku bijusi sadarbība ar Tukuma Reģionālo partiju utt. Laiks paiet ātri - daži mūsu biedri, kuri 10. Saeimā tika uzskatīti par tādiem kā jaunpienācējiem, nu tiek uztverti teju kā vecbiedri, un, ja savulaik viņi radīja diskomfortu, nu viņi var ar zināmu greizsirdību skatīties uz jaunpienācējiem no «zatleriešiem». Tas ir pilnīgi normāli.
Jūs nemulsina tas, ka dažs labs no šiem jaunpienācējiem ir agrāk licis Vienotībai sprunguļus riteņos?
Tad tinam filmu atpakaļ! Štokenberga kungs, kurš bija Kalvīša padomnieks, vēlāk bija viens no mūsu apvienības līdzpriekšsēdētājiem. Dzīve rit uz priekšu, cilvēki mainās, to skaitā arī jūsu pieminētie. Līdz ar to jāskatās, nevis kā viņiem atriebties, bet ko no viņiem kā politiķiem var izveidot.
Jūs labi orientējaties, kas notiek Satiksmes ministrijas «saimniecībā». Vai jums ir izskaidrojums, kāpēc tik nožēlojami mums iet ar to jaunu pasažieru vilcienu iepirkumu? Nu - cik var?!
Nu, tā epopeja iesākās jau Ulda Auguļa kā toreizējā satiksmes ministra laikā, un, ja tur nebūtu bijuši visādi piedzīvojumi, vēlāk būtu bijis daudz vieglāk. Konkursā ieliek vienus nosacījumus, tad līguma slēgšanas procesā tos maina utt.
Labi, bet Augulis jau sen vairs nav satiksmes ministrs, tomēr nekas nemainās.
Manis pieminētās lietas meta un met ēnu uz visu šo procesu. Tomēr es saprotu jautājumu... Jā, arī pēc tam Pasažieru vilciena vadība lietas risināja klibi. Kāpēc? Varbūt bija nepieciešama pavisam cita pieeja un jāskatās, kā to dara kaimiņi, lietuvieši. Proti, ka pērk pa dažiem vilcieniem, skatās, kas notiek ar pasažieru plūsmām, ja tās palielinās, skatās, kā palielināt ieņēmumus, un tad jau no šiem ieņēmumiem pērk kādus sastāvus klāt. Solīti pa solītim, nevis visu uzreiz, kā mēs gribam. Jo galu galā mūsu piegājiens vienkārši neatbilst Pasažieru vilciena finanšu iespējām.
Tā izklausās atšķirīga pieeja, tomēr tad ir jautājums, ko dos uzņēmuma valdes nomaiņa, ja viņi turpinās iepriekšējo uzstādījumu?
Pasažieru vilciena jaunajā valdē ir vairāki cilvēki, kas ir bijuši tieši saistīti ar tehniskajiem un finanšu jautājumiem dzelzceļa kontekstā. Līdz ar to ir cerības, ka attieksme un prasmes uzlabosies. Galu galā «lielais» dzelzceļš ik gadu pērk simtiem vagonu kravas pārvadājumiem, skandālu nav, viss ir normāli. Respektīvi, tas tomēr ir personāliju, nevis iepērkamā «produkta» jautājums.
Vienotība pasteigusies jau publiskot savu 4000 zīmju programmu. Subjektīvi vērtējot - nekādu aplamību jau tur nav, bet tā ir tāda ļoti remdena. Organiska izaugsme, protams, ir laba lieta, tomēr mums ir tik nopietnas problēmas izglītībā, veselības aprūpē, ka prasās ne tik relaksētu attieksmi.
Labs jautājums - kurš no valsts vadības modeļiem dod labāku rezultātu. Bija mums viena partija, Tautas partija, kas regulāri uzsvēra, ka tā «spēj pieņemt smagus lēmumus». Bet tie pieņemtie lēmumi bija, maigi izsakoties, nereti pretrunīgi vērtējami. Varbūt pareizāks ir modelis, kurā nav lēcienveidīgu izmaiņu? Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka nākamajai Saeimai ar šīm reformām būs jāstrādā, - vienkārši jāsaprot, ka šī valdība faktiski pabeidz iesākto krīzes pārvarēšanas darbu. Atklāti sakot, man īsti nepatīk tāds sestdienas talkas piegājiens - nu tik atrotīsim piedurknes kādā nozarē un dosim virsū tā, ka par maz neliksies... Manuprāt, jāvirzās ir soli pa solim.
Labi, labi, bet vismaz ir jābūt skaidrībai par virzienu, kurā notiek kustība «soli pa solim». Dažādi var vērtēt demisionējušo veselības ministri, bet vismaz bija skaidri viņas mērķi.
Taisnība, bet 4000 zīmju programma ir ļoti «saspiests» dokuments, būs izvērstais variants. Ja runā tieši par Circeni, ideja nebija slikta, tiesa, attiecīgais likumprojekts, kas nonāca līdz Saeimai, vēl bija visai «zaļš«, turklāt tā bija tikai viena no simts lietām, kas veselības ministram ir jāizdara.
Tomēr es gribētu arī teikt, ka nav jau viss tik slikti. Piemēram, mani paziņas uzņēmēju aprindās saka, ka uzlabojami ir acīmredzami...
Atvainojos, kādi?
Par Rīgu nemācēšu teikt, bet reģionos Valsts ieņēmumu dienests patiešām vairāk ir konsultatīva, nevis represīva iestāde, attiecīgi sadarbība ir uzlabojusies.
Starp citu, vai nav sajūta, ka gandrīz visas partijas akcentus liks uz trijotni veselība + izglītība + nodokļi? Būs baigā burzma.
Ilgtermiņā pirmo divu saskaitāmo nozīme nav noliedzama, savukārt, ja runa ir par to, kā valdība var ietekmēt - gan labā gan sliktā nozīmē - visīsākā laikā, tad tie ir nodokļi. Un par to visu būs jādebatē - par neapliekamo minimumu, minimālo algu, iedzīvotāju ienākumu nodokli utt. Vienkāršie risinājumi vairs nestrādā. Es tagad vienkāršošu, bet nepietiek ar to, ka mēs vienkārši pazemināsim PVN pārtikai. Savukārt, ja šo pazeminājumu kaut kā sabalansē ar pretēju virzību tabakai un alkoholam, tad tas ir jēdzīgāk.
Saprotu, ko sakāt, tomēr ir arī viedoklis, ka galvenais nodokļu kontekstā ir beigt tos «raustīt» šurpu turpu, un jūsu aprakstītais atgādina tieši šo «raustīšanu».
Jā, bet tas atkarīgs no tā, kā tas likumdošanā tiek formulēts. Domāju, piekritīsiet, ka neviens neiebildīs pret tādām izmaiņām, kas vērstas uz samazināšanu. Kaut no rītdienas! Savukārt, ja runa ir par paaugstinājumiem, stingrāku regulējumu, svarīgi ir noteikt adekvātu pārejas periodu, lai var sagatavoties.
Un otra prioritāte, ko gribu ekonomiskajā blokā pieminēt, būs infrastruktūra. Un te atšķirība ceļu nozarē būs tāda, ka, tēlaini izsakoties, mazāk norakt naudu dziļās būvbedrēs, bet vairāk skatīties, lai izdodas vairāk virsmu kilometru sakārtot.