Neapšaubot nepieciešamību pilnveidot regulējumu korupcijas, interešu konfliktu un t. s. ietekmes tirgošanas novēršanai, mūsu likumdevēju kognitīvās spējas tomēr pārsteidz. Runa ir par grozījumiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas likumā, kas Saeimā tikuši līdz otrajam lasījumam. It kā saprātīgi ļaudis ar it kā labiem nodomiem spītīgi ignorē pašsaprotamo - realitātes apraksts, izmantojot juridiskus terminus vai vispārinošas kategorijas, nesakrīt ar realitāti. Šī «nesakrišana» regulējumu labākajā gadījumā padara par praktiski neīstenojamu, sliktākajā - paver iespējas interpretācijām un ļaunprātīgai lietošanai.
Tātad deputāti nolēmuši paplašināt «politiski nozīmīgas personas» definīciju. Pats jēdziens, manuprāt, visnotaļ strīdīgs, jo virkne personāžu, kuri Latvijā spēj ietekmēt «lietas», nav amatpersonas, līdz ar to uz šādiem cilvēkiem regulējums neattiecas (attiecīgi netiek sasniegts deklarētais mērķis). Tomēr, lai nu būtu.
Ja grozījumi tiks pieņemti, definīcijas paplašinājums attiektos arī uz amatpersonu vecākiem, vecvecākiem, brāļiem, māsām un cilvēkiem, kuriem ar amatpersonām ir... «ciešas attiecības, to skaitā tuvas draudzības attiecības». Kā likumdevēji definē «tuvu draudzību»? Kas būs kritēriji? Satikšanās biežums? Komunikācijas sociālajos tīklos intensitāte? Kura institūcija būs tā, kas nodarbosies ar situācijām, kad valsts pārstāvju ieskatā draudzība ir «tuva», savukārt paši indivīdi uzskata, ka viņi vienkārši ir «labi paziņas»?
«Ciešas attiecības» pašsaprotami ietver sevī arī ļaudis, starp kuriem ir nereģistrētas attiecības, tautā sauktas par «mīļākais/mīļākā». Mēģinu iedomāties mehānismu, kā tiks noskaidrota šādu attiecību esamība. Vai tiešām kāds pie pilna prāta esošs cilvēks stādās priekšā reālu disputu par to, vai konkrētajās attiecībās ir «tikai sekss» un no šī viedokļa tās nav «ciešas», vai tomēr kaut kāda emocionālā tuvība arī fiksējama? Un neesmu pārliecināts, ka tā nebūtu nepieļaujama iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē.
Kas tas par stulbumu?!
Mums, protams, ir problēmas ar to, ko apzīmē ar «draugu būšanu», «korporatīvām attiecībām». Visticamāk, pilnīgi izskaužamas tās nav (skat. daudzos piemērus «vecajās demokrātijās»). Tomēr, ja gribam šīs problēmas risināt, instruments ir nevis juridisks regulējums, bet sabiedrības vairākumā iesakņojusies prakse, nerakstītas normas. Piemēram, pašsaprotami nepārvēlot, nevirzot atbildīgos amatos indivīdus, kuri nofiksēti apšaubāmos darījumos. Vienalga, ar ko - brālēnu, šoferi, krustmāti vai kaimiņu. Juridisks regulējums (likums) nevar aizstāt vērtības.