Galvenie jautājumi, kas starpkara posmu nodarbināja ārlietu resoru prātu, bija saistīti ar drošību. 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā bija doma izveidot plašu Baltijas antanti no valstīm, kas radās pēc Krievijas impērijas sabrukuma - Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Somijas. Šo ideju īpaši virzīja toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Tomēr bažas par relatīvi daudz lielākās Polijas uzkundzēšanos, Polijas un Lietuvas konflikts Viļņas dēļ, etnokulturālās atšķirības, dažādas ekonomiskās intereses neļāva īstenoties šai plašajai politiskajai savienībai, savulaik publikācijā Latvijas Vēstnesī rakstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Domstarpības par Viļņas piederību pirmos gadus izrādījās nepārvarams šķērslis arī «šaurākas», triju Baltijas valstu antantes izveidei. Latvieši un igauņi nevēlējās iesaistīties lietuviešu problēmās un tādējādi bojāt attiecības ar poļiem. Baltiešiem atšķīrās ārpolitikas arī attiecībā uz Vāciju un PSRS. Igauņi flirtēja ar Vāciju, toties nevēlējās draudzēties ar PSRS, bet lietuvieši vairāk sliecās uz Padomju Savienību. Latvieši gribēja draudzēties ar abām varām.
Mazā antante radās 1934. gadā (pēc tam, kad Vācijā pie varas bija nācis Ādolfs Hitlers un PSRS nostiprinājās Josifs Staļins), Baltijas valstīm parakstot vienošanos par sadarbību ārpolitikā un savstarpēju diplomātisku atbalstu. Tomēr šī vienošanās paredzēja konsultatīvu, ne militāru sadarbību. «Praktiski tas tomēr darbojās formāli, vāji un ierobežoti,» tā J. Stradiņš. Vēsturnieks Edgars Andersons interneta vietnē http://vesture.sauc.lv raksta, ka ārkārtīgās mokās dzimušās Baltijas antantes politisko nevarību un vienotības trūkumu demonstrē visu triju valstu rīcība 1940. gadā. Tad nenotika praktiski nekādas konsultācijas starp Baltijas valstsvīriem, lai izlemtu, kā reaģēt uz pieaugošo PSRS spiedienu. Šajā ziņā acīmredzot nelīdzēja arī divpusējais Igaunijas un Latvijas aizsardzības līgums, kas noslēgts 1923. gadā. Toreiz Z. A. Meierovics cerēja, ka šai savienībai ar laiku pievienosies arī Lietuva, taču tas neīstenojās. Tas gan netraucēja neesošo trīs Baltijas valstu militāro savienību, kas it kā vērsta pret Padomju Savienību, PSRS minēt kā vienu no ieganstiem karaspēka ieviešanai Baltijā.
Lietuvas aizņemtība teritoriālajos strīdos traucēja trim Baltijas valstīm veidot arī ekonomisko sadarbību. Igauņi un latvieši gan mēģināja atvieglot savstarpējo tirdzniecību, taču šie plāni izplēnēja, saka Latvijas Universitātes ekonomikas pasniedzējs Viesturs Karnups. «Latvija domāja, ka parakstījusies uz Muitas ūniju, ka nav nekādu barjeru, bet igauņi uzskatīja, ka ar latviešiem vienojušies vien par brīvās tirdzniecības līgumu. (..) Ik pa laikam kāds pieminēja, ka vajag iedzīvināt Muitas ūniju, taču reāli nekas nenotika.» Trīsdesmito gadu vidū Lietuva un Latvija parakstīja tirdzniecības līgumu, Igaunija tajā nepiedalās.
Tieši nespēja izveidot politisku un militāru savienību vairāku vēsturnieku skatījumā ir viens no cēloņiem Baltijas valstu okupācijai. E. Andersons atzīmējis: «Baltijas valstīm bija daudz iespēju veidot kopējas, labas attiecības, taču tās visas šīs iespējas palaida garām un nevarēja pie tā vainot ne PSRS, ne Vāciju, ne Poliju, bet gan pašas sevi.»