Visefektīvāk - no kļūdām
Lotte Tisenkopfa,
Madara Cosmetics līdzīpašniece
«Tagad mēs esam zem 30, bet pašā sākumā bijām četras un tas bija laiks, kad ļoti strauji mācījāmies. Visefektīvāk - no kļūdām. Atceros, ka pirmajos mēnešos pieņēmām atvesto papīra iepakojumu, kasti neattaisot un neapskatot. Tikai pie ražošanas sapratām, ka uzdrukāta ir nevis Madaras zaļā krāsa, bet spilgta salātu zaļā. Pasūtījums deg, nakts laikā pārdrukāšana, žāvēšana. Tas uzņēmumam izmaksā ļoti dārgi, galvenokārt jau laiku, kas būtu jātērē pārdošanai, jaunu produktu radīšanai. Tagad darām visu savlaicīgāk un pavadzīmes iziet cauri trīs cilvēku rokām. Bizness ir ķēdītē salikti procesi, un labs būs tas uzņēmējs, kas spēs tos skaidri iezīmēt visiem iesaistītajiem. Ja viss ir sakārtots, tad izrādās, ka var labi iztikt arī bez sekretāres. Mums nav cilvēka, kas pienestu vai izmazgātu krūzītes, paši rindas kārtībā paceļam galveno telefonu. Tas Madarā labi strādā un izrādās, ka var darboties arī lielos uzņēmumos. Reiz pabiju 2500 darbinieku lielā ātrās ēdināšanas uzņēmumā, tur bija sekretārei iekārtota vieta, bet pašas sekretāres nebija. Minerālūdens piegādātājam direktors atvēra durvis.»
Vācu atkritumu bizness
Kaspars Bergmanis,
Elvi grupas līdzīpašnieks
«Atšķirībā no poļiem un lietuviešiem latvieši lielākoties uzskata, ka nodarboties ar mazu biznesu ir zem cilvēka goda. Vakar runāju ar vairākiem cilvēkiem, kas biznesā ir jau padsmit gadu, un viņiem tas stipri iekritis acīs - latvietis, kolīdz sariktējas biznesam, grib uzreiz būt direktors un nodarbināt kaudzi cilvēku. Taču tajā pašā laikā ir tik daudz nišu, kurās varētu būt mazi ģimenes uzņēmumi, iesākumā nodarbinot tikai paši sevi. Es pats sāku aptuveni pirms 15 gadiem, un pirmais, ko darījām - ar biznesa partneri vedām lietotas mēbeles un sadzīves tehniku no Vācijas. Vācām no ielām veļasmašīnas, ledusskapjus, tagad smejos, ka importējām vācu atkritumus. Kad atjēdzās arī citi un mums uzradās sekotāji, no šīs jomas bijām jau prom - vaļā bija jau pirmais mūsu būvmateriālu veikals. Tā ir otra mācība - kad pārējie sāk darīt to pašu, tev jau ir jābūt kur citur. Latvietim ir grūti tikt vaļā no bizoņu bara sindroma. Ja ir zāģētavas, tad katrā lauku sētā. Brīvas nišas patlaban? Par to es neesmu domājis. Ir pārāk daudz operatīvo lietu, kas jārisina, lai esošo biznesu noturētu.»
Svarīgi noticēt
Andris Jansons,
Daiļrade koks vadītājs
«Cilvēks ir izgudrotājs, un reizēm nāk ārā zili brīnumi. Pirms kāda laika bijām uzsākuši krāt spožākos darbinieku paskaidrojumus par to, kādēļ kavēts darbs. Viena no pērlēm bija šāda - «neierados darbā, jo salūza ritenis, nevarēju trāpīt uz cehu, tādēļ aizbraucu garām». Ir pilnīgi skaidrs, ka vadītājam ir jābūt gatavam uz jebko - gan cilvēkresursu, gan biznesa attīstības ziņā. Ar šodienas acīm skatoties, man liekas pilnīgs absurds, kā mēs deviņdesmito gadu vidū paņēmām eksporta kredītu, tam brīdim daudz, kādus 200 tūkstošus vācu marku, un nopirkām iekārtas. Tie bija īstermiņa kredītresursi, jāatdod trīs mēnešos vai pusgadā, tātad nenormāls risks. Taču mēs nolēmām pamēģināt, un mums izdevās, vēlāk pārkreditējāmies vēl un vēl, līdz viss aizgāja. Biznesā ir svarīgi noticēt. Vēl vienu reizi mēs to piedzīvojām pērn februārī, kad gribējām bankas atbalstu sava veikala Čiekurs paplašināšanai. Banka teica - tuvojas krīze, tas ir pārāk riskanti. Taču mums izdevās pārliecināt, ka zem guloša akmens ūdens netek, un kredītu, ar smagākiem nosacījumiem gan, dabūjām. Veikali, starp citu, par spīti krīzei, ir ļoti labi aizgājuši. No tā arī atziņa, ka ir vērts padiskutēt ar konservatīvajiem zviedru onkuļiem.»
Jāļaujas sirdij
Nomeda Bulzga,
kafejnīcu tīkla Sala līdzīpašniece
«Jo nešpetnāks raksturs, jo labākas maizītes - tas vispirms. Taču, ja man nopietni vaicā par atziņām, ir vairākas, kas uzreiz ienāk prātā. Es esmu atkal un atkal pārliecinājusies - ja ar sirdi jūti, ka tā būs pareizi, vajag ļauties, nevis pretoties. Ir arī tā - ja esi pārāk daudz nokrāvies ar darbiem, tad biznesa intuīcija iet mazumā. Savukārt pēc labas atpūtas tā atgriežas visā savā spožumā. Reizēm ir tā, ka ar prātu iecērties, bet izrādās, ka tieši pretējs risinājums tavām sākotnējām iecerēm nostrādā vislabāk. Savulaik domāju, ka mums būs tikai viena Sala, bet, tikai pateicoties tam, ka izlēmām tomēr par daudzām, esam šos laikus labi pārlaiduši. Ēdināšanu kā nišu es iesaku arī jaunajiem, tomēr jārēķinās, ka tas ne tuvu nav tā, kā mājās kotleti uzcept. Reizēm, kad iet pavisam karsti, es saku, ka vairāk par visu pasaulē gribu kurpju veikalu. Ja nepārdod kādu pāri, noslauki putekļus un nākamajā dienā tirgo tālāk.»
Ar biezu ādu
Modris Goba,
Agrofirmas Tērvete vadītājs
«Bez visa cita, ko tas devis, bizness man ir iemācījis būt uzmanīgam gan ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), gan ar žurnālistiem. Daudz no šīs pieredzes ir visai rūgta.
Šajā valstī ir jābūt gatavam tam, ka PVD ierodas pie alus darītāja tieši karstākajā darba laikā - pāris dienu pirms Jāņiem, kad pasūtījumi iet dubultā, un visiem vadošajiem speciālistiem ir jāstaigā līdzi, kamēr PVD brauc ar pirkstu pa skapjaugšām, putekļus meklēdami. Šajā ziņā darbs pārtikas nozarē Latvijā prasa pamatīgi biezu ādu. Tomēr daļa no pieredzes ir smiekli caur asarām, tajā skaitā arī pieredze ar žurnālistiem - ir daudz anekdotisku gadījumu, ko pēcāk stāstīt, ir pieredze un rūdījums.»