Pie diriģenta pults stāsies Lielā teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Vasilijs Sinaiskis. Atklāšanas ceremoniju iestudējis visā Eiropā pieprasītais operas režisors Dmitrijs Čerņakovs.
Notikuma svarīgumu apliecina fakts, ka ielūgumus uz galā koncertu izsūtījis nevis pats Lielais teātris, bet gan Krievijas prezidenta administrācija. Šā vakara koncerts tiešraidē tiks pārraidīts uz ekrāniem, kas tiks izvietoti laukumā pie Lielā teātra, kā arī 600 kinoteātros visā pasaulē (Latvijā - nē), Krievijas (RTR Planēta u. c.) un Eiropas (Arte) televīzijas kanālos. 2. novembrī uz vēsturiskās skatuves pirmizrādi piedzīvos Mihaila Gļinkas opera Ruslans un Ludmila Dmitrija Čerņakova iestudējumā. 18. novembrī notiks Pētera Čaikovska baleta Apburtā princese pirmizrāde (tiešraidē uz Kino Citadele ekrāna Rīgā tas būs skatāms 20. novembrī plkst. 17).
Impērijas kronis. Steidzami!
Šī ir Lielā teātra 236. sezona. Tas ir dibināts 1776. gada martā, kad imperatore Katrīna II izsniedza Maskavas prokuroram kņazam Urusovam privilēģiju organizēt pilsētā izrādes un masku balles. Kopā ar kompanjonu angļu uzņēmēju Maiklu Medoksu Urusovs iegādājās zemes gabalu, uz kura 1780. gadā tika uzcelts Pētera teātris, ko 1805. gadā nopostīja ugunsgrēks. 1825. gadā šajā vietā tika atklāts Lielais teātris, kuru projektējuši Andrejs Mihailovs un Osips Bovē. Tas bija veidots klasiska mākslas tempļa stilā: fasādi rotāja portiks ar astoņām kolonnām un skulpturālu kompozīciju ar mākslas mūzu aizbildni Apollonu centrā. Ēkas mūžs bija īss - tā nodega 1853. gada 11. martā, un impērijas kasē tolaik nebija līdzekļu, lai atjaunotu galveno kultūras objektu. Taču vēsture drīz piespēlēja nepieciešamību būvēt jaunu teātri: 1855. gada februārī nomira imperators Nikolajs I, un nākamā valdnieka Aleksandra II kronēšanas svinībām bija nepieciešama liela, grezna zāle.
Nodegušā teātra rekonstrukcija un restaurācija tika uzticēta arhitektam Alberto Kavosam. Viņš bija iecerējis veidot skatītāju zāli vijoles formā un noklāt grīdu, sienas un griestus ar koka paneļiem, lai panāktu pēc iespējas labāku akustiku. Projekts tika īstenots rekordātrā tempā: apstiprināts 1855. gada maijā un pabeigts 1856. gada augustā. Tieši Kavosa idejas par teātra arhitektūru un dizainu kļuva par XXI gadsimtā notikušās rekonstrukcijas un restaurācijas vadlīnijām.
Būvniecības darbi XIX gadsimta vidū tika sasteigti, jo galvenais bija nodot objektu laikus. Pēdējā rekonstrukcijā tika atrastas vēsturisko mūru detaļas: izrādījās, ka ķieģeļi bijuši salikti cits virs cita pat bez saistvielas izmantošanas.
Nevis avārija, bet katastrofa
Problēmas celtnes struktūrā kļuva manāmas jau dažus gadus pēc teātra atklāšanas 1856. gadā. Ēka nosēdās, turklāt nevienmērīgi, sienās veidojās plaisas. Piemēram, 1902. gadā dienas izrādes laikā pēkšņi notika fundamenta nobīde un ložās iestrēga durvis: skatītājiem bija jārāpjas pāri barjerām, lai tiktu ārā. Pēdējos 120 gados teātrī nemitīgi notikuši remontdarbi.
Kad 2005. gada vasarā Lielā teātra galvenā ēka tika slēgta, tā bija avārijas stāvoklī. Jau ilgāku laiku pirms rekonstrukcijas sākuma skatītāji tika laisti iekšā pa sānu ieejām - centrālā ieeja nedarbojās, jo varēja sabrukt fasādes portiks. Publikai nebija pieejami skatītāju zāles augstākie līmeņi - situācija bija bīstama. Rekonstrukcijā tika noskaidrots, ka patiesībā stāvoklis bijis katastrofāls: vairākās vietās teātra sienas bija sadalījušās atsevišķos vertikālos fragmentos. Sešos gados, kamēr vēsturiskā skatuve bija slēgta, baleta un operas izrādes notika uz Jaunās skatuves - 2002. gadā uzbūvētajā ēkā, kas atrodas turpat blakus Lielajam teātrim.
Skaidrs, ka tik milzīga kultūrpolitiska objekta atjaunošana nav iedomājama bez skandālu, intrigu, interešu konfliktu, pārbaužu, finanšu pārkāpumu un krimināllietu buķetes. Vēl nav precīzi zināms, cik valstij izmaksājusi Lielā teātra rekonstrukcija. Tiek minēta summa 24,2 miljardi rubļu - tas ir aptuveni 400 miljonu latu. Līdzekļi tika ieguldīti skatītāju jeb publiskās daļas zinātniskajā restaurācijā un skatuviskās daļas rekonstrukcijā, kas prasīja arī jaunu pazemes telpu ierīkošanu. Lielā teātra ēka saglabājusi savu vēsturisko izskatu un arhitektūras pieminekļa statusu.
No augšas raugās Apollons
Skatītāju zāle un tās anfilādes daļa tagad izskatās tieši tā, kā to bija iecerējis arhitekts Alberto Kavoss. Lielajā zālē, kurā renesanses spozme savienojas ar bizantisko stilu, dominē baltā krāsa, zelts (interjera detaļu apzeltīšanai tika izmantoti 4,5 kilogrami vizuļzelta) un aveņu krāsas drapējumi ložās. Griestus rotā glezniecisks plafons Apollons un mūzas. Mēbeles un dekora elementi izveidoti saskaņā ar vēsturiskiem XIX gadsimta paraugiem. Zālē ir 1740 skatītāju vietu, kas ir mazāk nekā iepriekš, taču tikpat daudz, cik bija XIX gadsimtā. Padomju laikā krēslu skaits tika palielināts līdz 2158, tas bija nepieciešams, lai šeit notiktu partijas kongresi.
Zālē ir atgriezusies laba akustika, kuru «noskaņoja» vācu speciālisti. Viņi rūpīgi testēja katru elementu: grīdas parketa dēļus, papjēmašē, no kura tika veidoti apzeltīti skulpturāli rotājumi, kā arī audumus un pat ložu drapēriju ieloču piegrieztnes. Savulaik zem skatītāju zāles tika ievietots «cementa spilvens», lai tas varētu saturēt kopā drūpošās sienas. Šis cementa slānis, kas negatīvi ietekmēja akustiku, beidzot ir likvidēts.
Prestižs reālajā un virtuālajā vidē
Vislielākās tehnoloģiskās pārvērtības skārušas to teātra daļu, kas ir paslēpta no publikas acīm. Darbinieki aizskatuves telpās ilgus gadus jutušies neērti - tur bija pārāk šauri un pārāk karsti. Māksliniekiem pietrūka gan tualešu, gan dušas kabīņu. Lai tiktu uz dušu, prīmai bija jāietinas dvielī un jāmēro ceļš pa koridoru! Pēc rekonstrukcijas prīmai tagad ir sava dušas kabīne un tualete turpat grimētavā.
Teātris ir ieguvis vismodernāko skatuves mehānismu. Lielā teātra galveno skatuvi veido septiņas divu līmeņu mobilās platformas, kas ļauj skatuvei mainīt formu, tā var būt horizontāla, ieslīpa vai pakāpjveidīga. Tika paplašināta orķestra bedre, tajā var izvietot līdz 130 mūziķiem - tik lielu sastāvu prasa Vāgnera un Štrausa vērienīgākie darbi. Lielajam teātrim ir izdevies gandrīz divas reizes paplašināt savu platību (no 30 000 līdz 73 000 kvadrātmetru), apgūstot pazemes telpu. Zem Teātra laukuma izbūvēta jauna, novatoriska koncertzāle ar 330 vietām, kas var mainīt konfigurāciju un tikt izmantota gan kora un orķestra mēģinājumiem, gan priekšnesumiem un citiem pasākumiem. Līdz šim vietas trūkuma dēļ Lielā teātra korim un orķestrim nekad nav bijis savu mēģinājumu telpu.
Vienlaikus ar vēsturiskās skatuves atklāšanu sāks darboties Lielā teātra atjaunotā mājaslapa (www.bolshoi.ru). Teātris, kurš ir bijis viens no spēcīgākajiem Krievijas impērijas un arī PSRS simboliem, ar jauniem spēkiem cenšas celt savu prestižu un reputāciju gan reālajā, gan virtuālajā vidē, lai atkal kļūtu par vienu no nozīmīgākajām operas skatuvēm pasaulē.