«Man patīk tas, kas man ir tuvs,» uz jautājumu par savu rokrakstu atbild Artūrs Kiršfelds, kura plakātiem raksturīgs konstruktīvi lakonisks risinājums, tīra, skaidra, izteiksmē atturīga mākslinieciskā forma un izsmalcināts krāsas lietojums.
«Savos darbos esmu strādājis uz absolūtu sterilitāti, lai forma būtu maksimāli tīra, bet nepārkāpjot to robežu, kad tā sāk zust un kad nevar vairs orientēties,» norāda autors, kurš savus darbus vienmēr ir centies nolikt saprotamības un skaidrības koordināšu krustpunktā.
Sitiens, kas apstādina
Vairāki Artūra Kiršfelda plakāti ir kā veltījums dažādiem latviešu māksliniekiem, tajos darbos uztverts būtiskākais no katra daiļrades - Vilhelma Purvīša bērzi un «ritmiskie» ūdeņi, Leo Svempa zilā vāze un biešu sarkanā krāsa.
«Mums mājās bija plūdi,» stāsta mākslinieks un rāda gleznotājam Eduardam Kalniņam veltīto plakātu - jūrā peld jahta. Šajā negadījumā ūdens ir traumējis plakāta apakšējo daļu. Lai pasargātu citus eksponātus no dažādām likstām, izstādē tiks demonstrēti nevis plakātu oriģināli, bet gan to iespiestās versijas.
Kopā ar izstādes kuratoru Kristoferu Šicu tika veikta plakātu «konspektīvā atlase», lai parādītu darbu dažādību. Vienos plakātos viss ir saprotams no pirmā acu uzmetiena - re, kur ir Stacijas pulkstenis! -, citos no sākuma tiek noķerta skatītāja uzmanība.
Artūrs Kiršfelds rāda tēlnieces Alvīnes Veinbahas personālizstādes plakātu, kura centrā ir uz smailes pacelts kvadrāts. «Tas ir kā sitiens, kas apstādina,» saka mākslinieks, kura darbs no tāluma neatklāj tā saturu, tikai piesaista uzmanību. Pēc tam tu izlasi «Alvīne Veinbaha» un saproti, ka kvadrātā ir viņas vārda un uzvārda pirmie burti.
Teātra pieredze
Lielākā daļa retrospekcijā aplūkojamo darbu ir no Artūra Kiršfelda 1971. gada personālizstādes, taču tajā būs skatāms arī viņa pats pirmais plakāts, kas veidots izrādei Kamēliju dāma. Kad Artūrs Kiršfelds beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē, viņa diplomdarbs bija Aleksandra Dimā (dēla) romāna inscenējums, kas tika īstenots dzīvē.
«Faktiski šis bija pirmais gadījums pēckara periodā, kad studenta diplomdarba projekts nepalika skicēs, bet tika realizēts uz skatuves,» atklāj Artūrs Kiršfelds, kurš Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajai izrādei radīja ne tikai plakātu, bet arī scenogrāfiju un kostīmu metus.
Margaritas Gotjē lomu Kamēliju dāmā atveidoja Velta Līne, viņas skatuves partneri bija Anta Klints un Kārlis Trencis. «Režisors drosmīgi rīkojās, saistīdamies ar studentu,» satikšanos ar Kārli Pamši atceras mākslinieks. Viņu sadarbība ir bijusi veiksmīga un ienesusi zināmus jauninājumus dekorācijās, kas bija nosacītākas, nekā ierasts.
Pēc tam Artūrs Kiršfelds sadarbojies ar vairākiem režisoriem: pantomīmas meistaru Robertu Ligeru, «mūsu kādreiz slaveno zvejnieku dēlu» Pēteri Lūci un Oļģertu Dunkeru. Ar laiku mākslinieks no teātra attālinājies un aizvien vairāk pievērsies plakāta mākslai un citiem žanriem.
Kritika dzejas formā
Kalnciema kvartāla galerijā rīkotā izstāde atklās arī tūrisma tēmu, kuru pārstāvēs divi 60. gadu sākuma plakāti - to tirāža savulaik tikusi apturēta. «Latvijas republikas tūrisma un ekskursiju pārvaldes tūrisma bāze laidusi klajā 1000 eksemplāros divus mākslinieka A. Kiršfelda zīmētus pārmodernus, padomju cilvēka gaumei nepieņemamus plakātus,» mākslinieks iedod izlasīt no laikraksta Cīņa 1961. gada 20. aprīļa numura izkopētu publikāciju, kurā zem karikatūras ir kritiska piezīme dzejas formā: «Redzot šos ķēmus, kas pastaigā dodas, gluži neviļus jautājums rodas: Vai plakāts slavina tūrismu? Nē! Mākslā - avantūrismu!» Ja mākslā parādījies kaut kas modernāks, tad to sasēja kopā ar tādiem vārdiem kā «abstrakcionisms», «formālisms».
«Tajā laikā tie skaitījās vislielākie padomju sistēmas ienaidnieki,» piebilst Artūrs Kiršfelds, kura tūristu traktējums kādam nav bijis pieņemams. Laikā, kad laba darba kritērijs bija naturāls tēlojums, mākslinieks gluži kā viņa plakāta varoņi izvēlējies iet pret kalnu.
Runājot par iedvesmas avotiem, Artūrs Kiršfelds norāda, ka viņam ir patikuši japāņu plakāti, kurus raksturo smalkums, tīrība, nepiesārņotība, arī poļu mākslinieku darbi esot ļoti vērtīgi. Tomēr Artūrs Kiršfelds piebilst, ka nav neviena tāda autora, kura ietekmei viņš būtu kādreiz ļāvies.
«Es paskatos uz citiem darbiem, novērtēju un izanalizēju pieredzi, ko sniedz citu kultūru un citu valstu mākslinieki, taču tajā pašā laika es varu teikt, ka esmu gājis pats savu ceļu,» uzskata mākslinieks.