Pati Frīda Kalo dienasgrāmatā atceras, kā nesusi Riveram groziņā pusdienas. Bieži (skat. ilustrāciju) gleznotāja arī pozējusi un kļuvusi par centrālo figūru Riveras monumentālo fresku kompozīcijā, ļaudama viņa iztēlei novilkt kādu no ikdienā nēsātājiem tautastērpiem un ietērpt sevi revolucionāri sarkanā blūzē.
Frīdas Kalo gleznu izstādes pasaulē tiek rīkotas bieži, un tās pavada plaša publicitāte, jo, lai nu kurš, Kalo dramatiskiem notikumiem pārpilnā dzīve, paradīzes putnam līdzīgais izskats un neatkārtojamā personība tiešām piedāvā vielu «izrakstīties». Retāk un skopāk XXI gadsimtā tiek popularizēta Djego Riveras (1886-1957) māksla, kaut viņa personība nebūt nav garlaicīgāka. Izņēmums ir Ņujorkas modernās mākslas muzejs MoMA. Līdz 14. maijam tur skatāma izstāde Diego Rivera: Murals for The Museum of Modern Art/Djego Rivera: freskas modernās mākslas muzejam.
1932. gadā muzejs sarīkoja Riveras izstādi. MoMA atveda gleznotāju uz Ņujorku sešas nedēļas pirms izstādes atklāšanas un ierādīja studiju muzejā. Tas veiksmīgi atrisināja jautājumu, kā parādīt Djego Riveras netransportējamo daiļradi. Kopā ar diviem asistentiem gleznotājs esot strādājis dienu un nakti, līdz tapa fresku pārvietojamā versija - pieci gleznojumi par šķiru nevienlīdzības tēmu. Izstāde piedzīvoja lielu atsaucību, un Rivera piegleznoja klāt vēl trīs kompozīcijas, šoreiz radot Ņujorkas strādnieku un Lielās depresijas laika monumentālus tēlus.