«Par Latviju uzzināju deviņdesmitajos gados, kad šeit viesojos pirmo reizi. Toreiz manī radās dziļa interese par šo valsti, tās tautiešiem un kultūru, tādēļ izlēmu to apskatīt un padziļināti izpētīt. Manuprāt, Latvijas pilsētas vienmēr bijušas interesantas no dažādiem aspektiem, taču daudzi tūristi tam nepievērš uzmanību, jo lielu daļu sava laika pavada vietās, kur atrodoties grūti iepazīt valsts kultūru un tās objektus. Jāatzīst, ka divritenis ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā rast priekšstatu par dažādām vietām,» norāda Alberts.
Kā atzīst veloaktīvists, gan Vāciju, gan Latviju pagaidām grūti nosaukt par velosatiksmes ziņā attīstītām un draudzīgām pilsētām: «Daudzu problēmu sakne ir automašīnu radītās bailes cilvēkiem, tomēr jāpiebilst, ka arī tas ir maināms laika gaitā. Mana pieredze vēsta, ka ikdienā, braucot ar velosipēdu, cilvēki pierod pie autotransporta un vairs neņem to vērā kā būtisku traucēkli. Iespējams, arī auto nav tā līdz galam pieradis pie velotransporta, un arī es saprotu autovadītājus. Teiksim, kā ir - vēl pirms divdesmit gadiem reti kurš pārvietojās ar divriteni. Tikai šobrīd velosipēdistu sāk uztvert kā pilnvērtīgu satiksmes dalībnieku, ne tikai kā tūrisma, sporta vai nabago ļaužu transporta līdzekli.»
Kā pauž Alberts, nav saprotams, kāpēc mūsdienās tik daudz vietas un līdzekļu tiek atvēlēts tieši automašīnām. Prioritātei būtu jābūt kājāmgājējiem, velosipēdistiem un sabiedriskajam transportam: «Velotransports pilsētvidē ir ērts, ekonomisks, ātrs un izdevīgs - tādēļ to izmantoju, arī vadot dažādas ekskursiju grupas. Tas ļauj baudīt un iepazīt pilsētvidi, tajā pašā laikā novērtēt arhitektūru, vietējos iedzīvotājus. Vadot velo ekskursijas, izvēlos viesoties tādās kultūrvēsturiskiem objektiem bagātās vietās kā Torņakalns, Āgenskalns, Jūrmala, kā arī Maskavas forštate. Izbraucot no viesnīcas, kura atrodas Lāčplēša ielā, nopriecājos par radīto velojoslu - tur braukšana bija droša un patīkama, ko nevarētu teikt par tālāko ceļu. Manuprāt, šobrīd aktuāla ir drošība pilsētvidē, kurā pagaidām prioritārs ir tieši autotransports. Rīgā ir tik daudz kultūrvēsturisku objektu, kuri būtu uzmanības vērti, taču piekļuve ir nedroša. Tas rada iespaidu par Rīgu kā par velosipēdistam nedraudzīgu pilsētu.»
Kā norāda pieredzes bagātais velo entuziasts, ar autovadītājiem komunicēt ir grūti, jo katru satiksmes dalībnieku vada savi mērķi, katram ir savas intereses, turklāt autovadītājs atrodas noslēgtā telpā, kas ietekmē komunikācijas kvalitāti. Viņaprāt, ir svarīgi, lai krustojumi būtu vienkārši un visiem saprotami. Būtiski arī, lai katrai ceļu satiksmes dalībnieku grupai būtu savs luksofors, kas palīdzētu mazināt konfliktus un pārpratuma situācijas: «Manuprāt, ikvienam satiksmes dalībniekam nevajadzētu likt pārāk ilgi gaidīt sarkano gaismu. Kā vēsta mani novērojumi, šādos gadījumos rodas vēlme pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus un šķērsot krustojumu neatkarīgi no atļautā.»