Latvijas laukos atkarībā no vērotāja uzskatiem iespējams saredzēt daudz pozitīvu darba un saimniekošanas piemēru, taču netrūkst arī skumju faktu. Ir teritorijas, kur pat vesela pagasta robežās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kam ir pa vienai divām gotiņām. Bet pārējie, zaudējuši jebkādu ticību lietu taisnīgumam, no lopiņu turēšanas atteikušies. Šādā reizē gribētos atsaukties uz kādu profesionāli, joprojām visai enerģisku tā saukto sarkano baronu jeb bijušo kolhoza direktoru. Šis cilvēks nešaubīdamies nosauc to par lauku un vides iznīcināšanas politiku. Saprotams, lauku iedzīvotāji kļūst vecāki, viņu skaits arī samazinās, taču diezin vai pareiza bijusi nelielās ražošanas iznīcināšana laukos. Šis sarkanais barons atgādina par padomju laikos pastāvējušo teritorijas iedalījumu - kaut vai attāluma ziņā no galvaspilsētas. Par to var dzirdēt visur, ja vien atrodaties vismaz pusotra simta kilometru attālumā no Rīgas. Pat nedaudz dīvaini, ka kaut kas tik loģisks kā normāls teritoriālais zonējums neatkarības gados tā arī nav ieviests. Tas piešķirtu dažādas privilēģijas no galvaspilsētas tālāk esošajiem un palīdzētu noturēt savā dzimtajā pusē zināmu skaitu cilvēku. Tieši šī noturēšana tagad kļuvusi par daudzu novadu vadības galvenajām rūpēm. Skaidri redzams, ka atbildība par šo problēmu gulstas uz nevienu vien no bijušajiem ministriem un viņiem pakļautajiem cilvēkiem. Tukšuma izplešanās laukos ir līdzšinējās politikas sekas, par ko tagad grūti prasīt atbildību kā no valdošās koalīcijas, tā tagadējās valdības. Šķiet loģiski, ka, šādu pozīciju pamatojot, dažs žurnālists apgalvo - cilvēkus laukos vairs nenoturēt pat ar silto ūdeni un dušu.
Nav iemesla neticēt lauciniekam, kas ik dienu strādā, saražo un pārdod preci, taču viss notiek pa melno - neoficiāli. Kā apgalvo šis cilvēks un ar skaitļiem to arī apstiprina, darbības legalizācija viņa rosību padarītu pilnīgi nerentablu. Var jautāt, vai tiešām ir gana apsvērta nodokļu samazināšana saimniekošanas pirmajos gados, tāpat arī dažādu birokrātisko formalitāšu vienkāršošana.
Skats no Rīgas un laukiem atšķiras. Viena lieta ir uzklausīt ministrijā lūgumu palīdzēt lauku saimniecei, kuras mājai iznīcinošus draudus sagādā Gaujas pavasara pali, bet pavisam cita aina saskatāma, nokļūstot konkrētajās Lejasciema pagasta Gaujmalnieku mājās, kas celtas 1906. gadā. Iepazīstoties ar šīm mājām, to saimnieci Valdu Baltiņu, nerodas šaubas, ka tas ir valstisks pienākums - glābt Gaujmalniekus, kur dzīvojušas jau četras latviešu paaudzes. Jāpiemin Baltiņas kundzes teiktais, ka uz upi taču nevarot dusmoties, arī uz cilvēkiem ne, bet uz valsti gan. Gaujmalnieku mājām ir iespējams palīdzēt, taču tikai tad, ja valsts sadzirdēs Lejasciemā dzīvojošo Baltiņas kundzi.