Pagājušonedēļ izmeklētāji nāca klajā ar apsūdzību, kurā cita starpā norādīts, ka R. Miķelsons kopā ar savu dzīvesbiedru Ričardu van Olfenu bērnus savu perverso tieksmju apmierināšanai sākuši izmantot jau neilgi pēc precībām 2004. gadā - laikā, kad latvietis tik tikko pārsniedzis 20 gadu vecumu.
Upurus meklēja dažādi
R. Miķelsonu aizturēja pagājušā gada decembrī, kad Nīderlandes policija saņēma ziņas no ASV, ka vietējo varas iestāžu uzietā pornogrāfiskā materiālā redzamais pedofilu upuris, iespējams, ir no Nīderlandes. Puisēna fotoattēls tika parādīts ziņu raidījumā, kas ātri vien palīdzēja nonākt uz R. Miķelsona pēdām, - puisēns bija audzēknis vienā no bērnudārziem, kur varmāka piestrādāja par aukli. Kopš tā laika arvien šokējošāku jaunumu plūsma par viņa darbībām nav mitējusies - R. Miķelsons bērnus ne tikai seksuāli izmantojis, bet arī izvarojis un gatavojis pornogrāfiskus materiālus, kurus viņa vīrs izplatījis internetā. Latvietis bijis līdzīpašnieks arī kādā auklīšu aģentūrā un izmantojis arī to vecāku bērnus, kuri viņam uzticējuši savu atvašu pieskatīšanu privātā kārtā.
Savukārt R. van Olfens tiek vainots, ka iedrošinājis partneri īstenot savas pretdabiskās tieksmes, arī palīdzot R. Miķelsonam atrast jaunus upurus. Arī R. van Olfenam tiek inkriminēta kāda 12 gadus veca puisēna vairākkārtēja piespiešana stāties seksuālos sakaros. Prokuratūra uzskata, ka R. van Olfens bijis bērnu pornogrāfijas izplatīšanas tīkla «smadzenes».
Tomēr R. Miķelsonam par visiem viņa noziegumiem mūža ieslodzījums nedraud. Maksimālais soda mērs, kas iespējams par nepilngadīgā izvarošanu, ir 12 gadi cietumā, bet fakts, ka upuru bijis tik daudz, saskaņā ar Nīderlandes likumdošanu ir uzskatāms par vainu pastiprinošu apstākli, par ko sodu var paaugstināt vēl par vienu trešdaļu. Savukārt sodi par pārējiem pārkāpumiem netiek pielikti.
Reti pelēka personība
Nīderlandes varas iestādes vēlējušās, lai R. Miķelsons iziet psihiatrisko ekspertīzi, bet viņš no tās atteicies. Zinātāji skaidro, ka tā ir loģiska rīcība, jo, nonākot psihiatriskajā slimnīcā, R. Miķelsonam jebkad atgūt brīvību būtu daudz mazāk izredžu, nekā nonākot cietumā. Tomēr nekas no tā, ko par puiša pagātni izdevies noskaidrot Dienai, neliecina par kādām garīgas slimības pazīmēm.
Puiša klases audzinātāja no pamatskolas laikiem skaidroja, ka Roberts vienmēr bijis kluss un mierīgs, pieklājīgs attiecībās ar pieaugušajiem, daudz lasījis un mācījies normāli, bet izcēlies nekad neesot. Kāda R. Miķelsona klasesbiedrene savukārt atminas, ka vienaudži puisi mīlējuši neesot, jo viņš bijis «visai augstās domās par sevi». Viņa atzīst, ka klasesbiedri Robertu apcēluši, jo viņš bijis diezgan «meitenīgs» un pārējie viņu uzskatījuši par memmesdēliņu, bet ne ar ko citu viņš neesot izcēlies - bijis izteikta «pelēkā masa».
Klases audzinātāja atceras, ka pēc pamatskolas izlaiduma jaunietis plānojis turpināt mācības tehnikumā, pat nokārtojis iestājeksāmenus, bet nezināmu iemeslu dēļ tā arī tur neesot parādījies. Zināms vien tas, ka pēc viena mācību gada starplaika viņš iestājies vakarskolā.
Pamatskolas laikos R. Miķelsons neesot izrādījis ne mazāko interesi par bērnu tiesībām, bet, sākot mācības vakarskolā, tā bijusi galvenā aktivitāte, ar kuru viņš izcēlies starp pārējiem. Žurnālistiem, kas R. Miķelsona pagātni pēta Nīderlandē, viņa paziņas stāstījuši, ka viņš pats esot teicis, ka 16 gadu vecumā pametis skolu vecāku šķiršanās dēļ un aizbraucis uz Vāciju, kur dzīvodams internetā iepazinies ar savu nākamo vīru.
R. Miķelsons vairākus gadus vēlāk strādāja brīvprātīgā darbu Kenijas bērnunamā, un saskaņā ar tā direktores teikto puisis esot apgalvojis, ka viņu bērnībā seksuāli izmantojusi māte. Viņa jau pirms vairākiem gadiem mirusi, tomēr pēdējās dzīvesvietas kaimiņi zināja stāstīt, ka sieviete dzīves noslēgumā cīnījusies ar garīgās veselības problēmām. Dienai arī izdevās iegūt apstiprinājumu, ka viņa neesot mirusi dabīgā nāvē.
Padzen no bērnunama
Mācoties vakarskolas desmitajā klasē, R. Miķelsons ar Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra ieteikumu dažus mēnešus arī paspējis strādāt brīvprātīgā darbu bērnunamā Ziemeļi. Bērnunama sociālā darbiniece Dienai pastāstīja, ka «viņš bija pirmais brīvprātīgais mūsu vēsturē un īsti nezinājām, ko ar viņu darīt», tāpēc, ņemot vērā paša Roberta intereses, viņam uzticēts bērnus izglītot par viņu tiesībām.
Vecākie bērnunama audzēkņi viņu gan neesot pieņēmuši - reiz starp viņiem un R. Miķelsonu pat izcēlies fizisks konflikts. Ar jaunākajiem audzēkņiem problēmu neesot bijis, tomēr drīz vien audzinātājām sācis likties aizdomīgi, ka Roberts ar bērniem runājis viņu istabās aiz aizvērtām durvīm, kas parasti netiek pieļauts. Viņas par to ziņojušas direktoram, kuram bijusi privāta saruna ar R. Miķelsonu, pēc kuras puisis vairs bērnunamā neesot rādījies. Sociālā darbiniece gan atzīst, ka «tolaik tikko sākām runāt par tādām tēmām kā bērnu seksuāla izmantošana, mūs apmācīja, kā atpazīt aizdomīgas personas, tāpēc pazīmes redzējām visur». Viņa gan ir pārliecināta, ka R. Miķelsons tur nevienam pāri nodarīt neesot paspējis.
Latvijas policija nerunīga
Ziemeļu sociālā darbiniece arī atcerējās, ka pirms dažiem gadiem ar jautājumiem par R. Miķelsonu bērnunamam vairākkārt zvanīts no policijas. Kāpēc policija izrādījusi interesi, tolaik atklāts gan neesot. Jāatgādina, ka iepriekš Latvijas policija medijiem norādīja, ka R. Miķelsonam nekādas kriminālās pagātnes Latvijā neesot. Toreiz arī tika uzsvērts, ka kolēģi no Nīderlandes pie Latvijas likumsargiem pēc palīdzības vērsušies neesot. Vai šāds lūgums nav saņemts tagad, nav skaidrs, - policijas pārstāve Zane Maskaļonoka norādīja, ka komentāri sniegti netiks.
Pēc padzīšanas no bērnunama R. Miķelsons Latvijā vairs ne ar ko izcēlies nav. Zināms vien tas, ka pēc dažiem gadiem viņš devies atpakaļ uz Vāciju - atkal kā brīvprātīgais, atkal - strādāt ar maziem bērniem.