Kad Latvija vēl nebija masveidā internetizēta, uz JRT ērti varēja tikt, izmantojot datoru. Tagad vairs nesaprotu, kādai veiklībai (vai viltībai) jābūt, lai paspētu saklikšķināt vajadzīgajos laukos. Biļetes internetā vienmēr ir izpirktas.
Tādēļ kopš pagājušās sezonas rīkojos mērķtiecīgi. Iepriekšpārdošanas rītā jau astoņos esmu pie teātra. Un ne es pirmā. Piemēram, pavasarī divas pensijas vecuma kundzes, kas tiešām bija pašas pirmās, stāstīja, ka pie parādes durvīm pienākušas 15 minūtes pirms septiņiem.
Kasi atver desmitos. Gaidīšana ir tieši viena pabieza sieviešu žurnāla garumā, ko pa ceļam nopērku kioskā uz Ģertrūdes ielas. Taču reizēm žurnālu nemaz neizlasu. Tā tikai šķiet, ka stāvēt rindā ir garlaicīgi. Brīžam tur notiek daudz interesantākas lietas nekā žurnālos aprakstītās. Īpaši, ja tuvumā gadās tik dzīvespriecīga kundze kā vakarrīt. Pati esmu nerunīga, tādēļ tādas kundzes novērtēju kā katras rindas veiksmi. Jau pienākot, viņa skaļi smēja - pa ceļam redzējusi vīrieti ar garu, smailu lietussargu. Kurš tam uzgrūdis lietussargu šajā saulainajā rītā? Debesis tiešām saules pilnas, taču dzestrs. Tāpēc viņa rindā stāvēšanai uzvilkusi zeķes.
Ar laiku sarunas iegrozās ap izrādēm. Kundze nav apmierināta ar Soņu. Beigas - ne šis ne tas. Un tā ir Hermaņa vaina, ka Āboliņam par sievieti pārģērbties licis uz skatuves, nevis ļāvis jau uznākt kā sievietei. Toties Garā dzīve bijusi laba. Lai gan toreiz, kad to skatījusies, viņa vēl dzīvojusi komunālajā dzīvoklī tepat pie teātra. Sākoties izrādei, pirmajā mirklī gribējusi iet ārā. «Kam man komunālais dzīvoklis uz skatuves, ja Lāčplēša ielas otrā pusē pašai savs!» viņa smejas. Un izstāsta, ka iet arī uz citiem teātriem. Jau maijā uz oktobra Punktiņu un Antonu nopirkusi biļetes. Tās stāv grāmatplauktā aiz stikla. «Tikai nevar zināt, kurš ies. Nu gan jau kāds aizies.»
Tikmēr pulkstenis tuvojas desmitiem. Kases meitenes atslēdz parādes durvis, un mēs tiekam ielaistas teātra foajē. Kā parasti, rindā lielākoties pensionāres un pavisam jaunas meitenes. Vīrieši - liels retums. Nedaudzie, kas uzrodas, izskatās pēc humanitāro programmu studentiem. Septembra rinda ir pārsteidzoši īsa. Esmu devītā, varēju nākt arī vēlāk. Vēl pavasarī iepriekšpārdošanu rītos teātri gāza apkārt. Arī augustā rinda locījās krustu šķērsu. Cilvēki palikuši bez naudas vai pēc vasaras ierasto ritmu nav atguvuši?
«Priecājamies jūs redzēt, un jūs mūs droši vien arī!» pie tikko atvērtā kases lodziņa biļešu meiteni skaļi sveicina pirmā rindā stāvētāja. Sezona iet vaļā.