Ekspozīcija
Džeimsa Makdonalda iestudētā Jūna Gabriela Borkmana kodolā ir trīs britu aktieri ar plašu teātra un kino pieredzi abpus okeānam - Alans Rikmens, Fiona Šova, Lindsija Dunkane. Viņi skatāmi arī iestudējuma plakātos Ņujorkas metro blakus jaunāko kases grāvēju un televīzijas drāmu reklāmām - A. Rikmens galu galā iemieso profesoru Strupu Harija Potera sērijas filmās, fakts, kas palīdz pārdot pat H. Ibsenu. Izrāde tomēr ir vairāk nekā statusa simbols, par kādu pēdējos gados kļuvuši klasikas iestudējumi ar kinozvaigžņu piedalīšanos. Borkmans ir konceptuāls režisora darbs, kas lugu atbrīvo no uzslāņojumiem, atklājot tās iekšējo struktūru. Rezultāts ne tikai pārsteidz, bet pat šokē. H. Ibsena «vecuma traģēdija» izrādās visai jautrs gabals, vismaz ciktāl dramaturgs to iztēlojas.
BAM skatuve laistās kā melns spogulis. Skatītāju zāles pacēlums ļauj uz spēles telpu skatīties no augšas, ieraugot apli, ko no visām pusēm norobežo sniega kupenas. Aplī - ringā, arēnā - pa kārtai norisināsies ainas Borkmanu viesistabā un kabinetā, skatuves strādniekiem ātri pārbīdot mēbeles: dīvānu, rakstāmgaldu, klavieres. Borkmana varoņu trio - titulvaronis, viņa sieva un sievasmāsa - te riņķo kā mazi plēsēji, meklējot labāko pozīciju cīņā.
Vecuma traģēdijas jaunie vaibsti
Borkmanu bieži traktē kā vecuma traģēdiju. Izniekotas dzīves galā varoņi meklē sev attaisnojumu. Gunhildes nelaimīgā laulība, publiskais apkaunojums, Ellas vientulība, Borkmana finanšu spekulācijas, mīlestības nodošana - tas taču viss tika darīts augstāka mērķa vārdā. Vienīgais, kas upurus spēj attaisnot, ir apziņa, ka šis mērķis būs vadzvaigzne nākamajām paaudzēm. Borkmana dēls Ekharts, uz kuru pretendē visi trijstūrī iesaistītie, ir rītdiena, kas katram varonim nepieciešama vakardienas pamatošanai. Tas, ka Ekharts atsakās iemiesot nākotni, Latvijas teātrī bijis pietiekams pamats Borkmana traģēdijas statusam - lieli cilvēki spiesti kapitulēt maza laika priekšā. Titāni aiziet, vietā nāks mazasinīgie un vājie.
Izceļ lugā visus «es»
Dž. Makdonalds stāsta citu stāstu. Borkmans viņam nav Brands, Ella nav Solveiga, H. Ibsena vārdi neslēpj zem tiem gruzdošas sāpes un jūtas, bet atmasko varoņu tukšumu. H. Ibsens bija cilvēks ar dzēlīgu skatījumu uz laikabiedriem, un režisors, meklējot materiālu sava laika kritikai, dramaturga tekstam ļoti uzticējies. Jaunās izrādes vajadzībām tapis jauns, precīzāks tulkojums angļu valodā, iestudējumā rūpīgi pētīta dramatiskā teksta struktūra, un izrādās, ka lugā pārsteidzoši bieži skan vārds «es». «Es būtu varējis», «mani nodeva», «es biju»... Vai, kā saka Gunhilde vīram: «Tu mani varēji darīt laimīgu.» Uzsverot nevis «tu» vai «laimīgu», bet «mani».
Tā ir visu trīs galveno varoņu dzīves pozīcija - absolūts auksts egoisms. Neviens te netic saviem vārdiem, katrs zina, ka spēlē lomu, bet tai jāizskatās pārliecinoši, lai nodrošinātu izdevīgāku pozīciju attiecībā pret sāncenšiem. Viena no atslēgas ainām izrādē ir trijotnes mēģinājums pārliecināt Ekhartu palikt. Sāk F. Šovas spēlētā māte - ar ideoloģiju par dzimtas godu, vārdu. Neizdodas. L. Dunkanes tante, novērtējusi sāncenses fiasko, rīkojas pretēji - spēlē uz krustdēla jūtām. Kad neizdodas arī tas, Borkmans kā liels maitas putns uzklūp nu jau fiziski uz grīdas nogrūstajam dēlam, ar celi piespiež to pie zemes un, ieķēries žaketes apkaklē, sāk uzrunu par kopējo darbu. Zāle smejas. Šokējoši? Bet ir taču acīmredzams, ka tā ir cīņa cīņas dēļ. Par ko tad te spēkoties? Mārtija Reas Ekharts atgādina apaļvaidzi studentu no britu salonkomēdijām un nebūs pat savas, kur nu vēl cita nākotnes garants. Tomēr nevajag pārlieku jūtināties - nevainīgu upuru Borkmanā nav, tikai dažāda kalibra plēsoņas.
Kalnos. Nobeigums
Būtiska akcenta maiņa ir aktieru vecums. Galvenie varoņi ir sešdesmitgadnieki - cilvēki spēka gados, kuri spēj dzīvot un paši to labi zina. Kāpēc viņi izvēlas saplosīt cits citu «nākotnes vārdā», nevis ievirzīt savu enerģiju produktīvākās sliedēs? Tāpēc, ka mērķu, par kuriem tik daudz un skaisti tiek runāts, nemaz nav. Borkmans pats nav ideālists ar sapni, bet zaglis, tāpat kā viņa dzīves sievietes nav upuri, bet dzimušas intrigantes. Ja Borkmanā ir traģēdija, tad tā, ka cilvēki, kas dzimuši spēlēt uz augstākajām likmēm, spiesti saspiestā viesistabā spēkus dzesēt, cīnoties par puišeli, kas visiem vienaldzīgs. Tāds potenciāls... Un vienlaikus tā ir dzēlīga satīra par laiku, kura varoņu tukšums aiz daiļrunīgajām sāpēm saskatāms kā zem palielināmā stikla. Zāle smejas, bet smiekli ir emocionāli iekrāsoti - tie nosoda, atmasko, izsmej. Ne velti Borkmana reklāmas materiālos minēts Bernards Medofs - sāpīga laikmetīgā paralēle, ko skatītāji garām nepalaiž. Bet Borkmanam ir vēl viens trumpis, kas sociāli aktīvo izrādi paceļ filozofiskā kvalitātē.
Aktieri spēlē psiholoģiskā manierē, ar vieglu, tikko jūtamu groteskas piesitienu gandrīz līdz izrādes beigām. Viss ir spēle, izlikšanās, tukšums. Un tomēr Borkmanā jūtu netrūkst, pat tad, ja tā nav Latvijas teātrī vairākkārt redzētā dziļā, tīrā mīlestība. Ekharts aizbrauc, Borkmans un Ella dodas kalnos. Pēkšņi mūsu titulvaronis saļimst - infarkts. Ella lietišķi uzsedz viņam jaku un dodas saukt kādu palīgā. Paiet gabaliņu. Tad apstājas, pagriežas atpakaļ un saprot - tieši no viņas šobrīd ir atkarīga Borkmana dzīvība. Un tad viņa apzināti ļauj viņam nomirt. Uznāk Gunhilde. Māsas saprotas. Tā nav žēlsirdība. Tā nav arī atriebība. Tas ir tīrs, mierīgs, nemotivēts naids. Vienīgais, kas šajā pasaulē bija patiess. Klusums zālē pēc šīs atklāsmes ir satricinošs.