Mūsu prezidentūra notiek ļoti vētrainā laikā - tas, ka notikumi Ukrainā ietekmēs Austrumu partnerības politiku, bija sagaidāms, mēs tam gatavojāmies, taču terora akti Parīzē un Kopenhāgenā, tagad lielā migrācijas krīze Vidusjūras valstīs, protams, iedeva papildu slodzi. Taču kopumā es domāju, ka mums nav ko lieki sevi noniecināt - tas ir ne tikai mans, bet ļoti daudzu ES dalībvalstu, arī kolēģu Komisijā un Parlamentā viedoklis, ka mūsu prezidentūra ir bijusi veiksmīga.
Ar ko tas tiek pamatots?
Jau šobrīd esam paveikuši visus sagatavošanas darbus slavenā Junkera plāna jeb Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbībai. Esam bijuši ārkārtīgi efektīvi - Eiropai ļoti īsā laikā - mazāk nekā pusgadā - panācām, ka no idejas tas materializējies jau par noteiktu mehānismu dalībvalstu ekonomiku sildīšanai. Kā mēs šo fondu varētu izmantot savā labā, tas vairs nav prezidentūras jautājums, tas vairāk attiecas uz to, cik aktīvi izmantojam iespējas.
Otra aktualitāte - Enerģētikas savienības izveide. Šī ceļa sākums lielā mērā saistāms ar Rīgā lemto.
Trešais prezidentūras rādītājs - slavenais Austrumu partnerības samits. Vieniem tā šķiet izgāšanās, citiem - veiksme. Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, ko katrs gaidīja.
Kā pats vērtējat?
ES ir skaidri apliecinājusi, ka tā turpinās aktīvu iesaisti Austrumu kaimiņu un partnerības politikā. Neslēpšu - atsevišķām ES dalībvalstīm bija ļoti liela vēlme pārskatīt Viļņā, Varšavā un Prāgā lemto. Tas nav noticis. Esam panākuši, ka attiecībās ar Austrumu partnerības valstīm būs daudz individuālāka pieeja. Asociācijas partneriem - daudz lielāks atbalsts reformu procesā; ar tām valstīm, kas nevēlas tuvoties ES, - attiecīgi savs ceļš.
Varētu konkrētāk?
Jauna līguma noslēgšana ar Armēniju varētu būt kāda gada jautājums, bet politisks signāls un procesa sākums ir Rīgā. Daudz ciešākas, individuālākas attiecības vēlas arī Azerbaidžāna. Ir izdevies ievērojami uzlabot politiskās attiecības ar Baltkrieviju. Tas nenozīmē, ka mums nav problēmu - mums tās ir, bet kopumā sadarbība ar Baltkrieviju ir normalizējusies. Ja mēs paskatāmies divus trīs gadus vecu vēsturi...
Taču attieksme vispirms mainījās tieši Rietumu pusē. Vai ne attiecību pasliktināšanās ar Krieviju ietekmē?
Nē. Šeit nu gan gribētu atgādināt vēsturi. Pirmie Latvijas mēģinājumi, jau skatoties uz prezidentūru, sākās 2013. gada pavasarī ar manu vizīti Vitebskā, kad Baltkrievijas ārlietu ministrs vēl nedrīkstēja apmeklēt ES. Pēc tam, jūlijā, atsākās politiskais dialogs ar ES visu Austrumu partneru ministru līmenī. Nekas nenotiek tikai ar vienu skaistu vizīti vai vienu samitu. Tas ir ļoti ilgstošs diplomātiskais process, kas prasa pacietību.
Bet, turpinot iesākto, - no tīri tehniska kritērija viedokļa ne Ukraina, ne Gruzija vēl nebija gatava tam, lai Rīgā jau paziņotu par vīzu režīma liberalizācijas sākšanu, taču ir pilnīgi skaidri pateikts: jāizpilda atlikušie, ļoti konkrētie mājasdarbi. Līdz gada beigām būs Komisijas ziņojums, ja tas būs pozitīvs, attiecīgi viena vai abas valstis 2016. gadā saņems bezvīzu režīma jeb vīzu liberalizācijas programmas dalībnieces statusu.
Pirmo reizi Austrumu partnerības vēsturē redzējām arī ļoti nopietnas diskusijas un domstarpības starp pašiem partneriem.
Kādos jautājumos?
Teiksim, par teritoriālās nedalāmības principu. Austrumu partnerībā ir valstis, kurām tas ir ļoti būtiski, - Gruzija, Ukraina, Moldova, Azerbaidžāna (zinām, kas notiek Kalnu Karabahā un Armēnijas viedokli par to). Tāpat jautājumā, kā vērtēt Krimas aneksiju, Krievijas rīcību Ukrainā. Jautājumā par tirdzniecības līguma piemērošanu, potenciālo dialogu ar Krieviju. Tas, ka mums, ņemot vērā šos apstākļus, ir izdevies ne tikai saglabāt partnerību, bet iedot tai vairākus dzinuļus, ir pozitīvi.
Tie, kas gaidīja Eiropas perspektīvu, tie protams, ir vīlušies. Bet būsim arī reālisti - šobrīd lielākā daļa ES dalībvalstu nav gatava runāt par perspektīvu. Vēl ir jārisina Rietumbalkānu jautājums, tāpat ir viena kandidātvalsts, kura jau gandrīz 50 gadu ved sarunas par iestāšanos, - tā ir Turcija. Ir ļoti liela nevēlēšanās atsevišķās ES dalībvalstīs runāt par perspektīvu, kamēr nav pārliecības, ka tas nav tukšs solījums. Taču durvis paliek atvērtas.
Nav tā, ka bagātajām valstīm ir tāda kā vilšanās, ka uzņemta vesela virkne nabadzīgo, kas nu velkamas un stutējamas?
To gan es neesmu dzirdējis. Dažreiz tiek runāts, ka varbūt nevajadzēja paplašināties NATO, tā provocējot Krieviju, kas ir pilnīgas muļķības. Domāju, ka tas, kas tagad notiek, vien pierāda, cik tālredzīgi bijuši Baltijas valstu vadītāji deviņdesmitajos gados, darot visu - bieži vien arī ļoti nepopulāras lietas -, lai mēs tuvotos un beigās iestātos gan ES, gan NATO. Es biju samērā jauns, bet atceros smagās diskusijas par valodu, pilsonību, armijas izvešanu, bez kā mēs nevarētu iestāties ne vienā, ne otrā organizācijā. Tās ir lietas, kas tika izdarītas īstajā laikā un pareizi. Bet doma, ka Krievija būtu citāda, ja mēs nebūtu uzņemti, - tās gan, protams, ir muļķības. Tas, ko šobrīd Krievijā redzam, - sentiments par zaudēto Padomju Savienību, zaudēto dižumu, impēriju - nav saistāms tikai ar vienu vai diviem cilvēkiem, tas ir daudz nopietnāks, dziļāks process. Bet šobrīd gan NATO, gan ES absolūti dzelžaina ir pārliecība, ka Baltijas valstu uzņemšana bija pareizs solis.
Vēl nesen Krievijai veltījāt visai provocējošus izteikumus sociālajos tīklos, nu retorika mainījusies. Saņēmāt kādu aizrādījumu, ka tā nevajag darīt?
Tas, ka esmu apklusis, nenozīmē, ka man nav viedokļa vai ka es būtu saņēmis aizrādījumus. Mums jau gadu gadiem tiek veltīti pārmetumi, ka te esot fašisms, neonacisms un viss pārējais. Bet tas, ko mēs redzam Krievijas Federācijā, - gan likumi, kas ierobežo vārda un pulcēšanās brīvību, dažādu nevalstisko organizāciju darbību, gan absolūtā propagandas mašinērija, gan draudi kaimiņiem - man ļoti, ļoti atgādina vēsturē piedzīvoto, liek vilkt zināmas vēsturiskas paralēles. Tajā brīdī, kad mūs kritizē, mēs parasti precīzi atbildam, kā redzam situāciju vai kā es to redzu. Tam, protams, seko zināma retorika pretī. Es gribētu aicināt Krievijas pusi nedarīt citam to, ko pats negrib saņemt. Neesmu īpaši apklusis, vienkārši šobrīd ir liela slodze gan pārstāvot ES dažādos līmeņos, gan apmeklējot un vadot Ārlietu, Vispārējo lietu un Tirdzniecības padomi, gan dažādas ES padomes ar trešajām valstīm.
Vai attieksmē pret Krieviju ir definēts mērķis, ko gribat panākt? Lai mainās vara? Lai tā padodas Rietumu prasībām?
Krievijas varas maiņa ir Krievijas iekšējā lieta. Ja mēs dzirdam Krievijas propagandas kanālos, ka ES, Amerika, NATO vai vēl kāds nešķīstenis to vien grib, kā mainīt Krievijas varu, tā nav taisnība. Mūsu mērķis ir panākt, ka Krievija ievēro starptautiskās tiesības un starptautisko tiesību principus. Līdz ar Krimas prettiesisku aneksiju, Budapeštas memoranda, vairāku divpusēju līgumu ar Ukrainu, lielā mērā arī Helsinku nobeiguma akta principu par teritoriālo nedalāmību un valstu suverenitāti pārkāpšanu redzam, ka Krievija šobrīd ir izvērtusies par revizionistisku valsti - ne tikai tai kārtībai, kāda veidojās pēc Otrā pasaules kara un šobrīd vēl pieslīpējas līdz ar aukstā kara beigām, bet faktiski notikusi arī starptautisko tiesību revīzija. Jo viena lieta būtu Krimā sarīkot referendumu starptautisko novērotāju klātbūtnē ar savlaicīgi zināmu laiku, vienādām tiesībām visām pusēm diskutēt par vai pret dalību tajā vai citā valstī, ievērojot arī Ukrainas teritoriālās integritātes principus, kas nebūtu viegli, pavisam cita lieta, ja parādās zaļie vīriņi, referendums vispirms tiek izsludināts kaut kad maija beigās, tad tiek pārcelts, ja nemaldos, uz aprīli un tad pēkšņi notiek 16. martā. Mēs labi atceramies, kādi un no kurienes tur parādījās «novērotāji». Neesam naivi, zinām, ka rīt Krievija no Krimas neaizies. Līdz ar to Krimas neatzīšanas politika ar dažādiem ekonomiskās sadarbības liegumiem paliek uz ilgu laiku.
Otrs mērķis neapšaubāmi ir situācijas stabilizācija Ukrainas austrumos. Tātad Minskas vienošanās izpilde.
Tam seko diskusija, kas, domāju, vēl kādu laiku turpināsies kā eiroatlantiskās kopienas jautājums, - kas ir mūsu stratēģija vispār attiecībā uz Krieviju. Šeit es redzu, ka pamatā jāorientējas uz diviem elementiem. Pirmais - dialogs, sadarbība, ko nevar pārtraukt, jo tad mums zūd jebkādi komunikāciju kanāli, lai runātu par Minskas vienošanās ievērošanu. Ir arī leģitīmi jautājumi, kuru risināšanā ieinteresēta gan ES, gan Krievija, - vai tā būtu Irāna, Sīrija vai situācija Afganistānā. Un otrs - ja redzam, ka tiek izdarīts spiediens pret atsevišķām Austrumu partnerības valstīm ekonomiska embargo, dažādu politisko instrumentu veidā, un ja netiek pildīta Minskas vienošanās, tad iestājas sankciju, ekonomiska spiediena mehānisms.
Kontekstā ar NATO dalībvalstu aizsardzību - papildu spēku izvietošana, mācības Baltijas valstīs, skaidri norādot, ka 5. pants ir un tālāka kaut kāda rīcība tiks sagaidīta ar to, ko sauc par atturēšanu.
Ir pārliecība, ka 5. pants vajadzības gadījumā darbotos?
Jā, man ir tāda pārliecība. Redzu, ka šurp tiek sūtīti karavīri, un ne tikai no ASV. Ļoti labi atceros prezidenta Obamas runu Tallinā. Zinu, kāds viedoklis ir NATO ārlietu ministru sanāksmēs. Daudzas valstis saprot, ka Baltijas valstu vai Polijas drošība ir kā lakmusa tests - ja šeit 5. pants nedarbotos, NATO būtu beidzies. To saprot visi, un no NATO šķirties negrib neviens, pat tie, kuriem nav tieša apdraudējuma.
Ja mērķi skaidri, vai efektīvi ejam uz to īstenošanu? No sankcijām ir jēga?
Pirmkārt, sankcijas nekad nedod tūlītēju rezultātu. Taču uzskatu, ka tās jau devušas divus pozitīvus efektus. To ieviešana pagājušā gada vasarā bija skaidrs signāls, ka ES var būt vienota, - Krievija maldījās, domājot, ka tā nebūs. Sankcijas ir bijušas diezgan efektīvas atsevišķām Krievijas ekonomikas nozarēm. Protams, papildus vēl nāca naftas cenas un rubļa kursa kritums. Domāju, ka sankcijas ir nobremzējušas iespējamo vēlmi pēc tālākām avantūrām Mariupoles virzienā. Ne velti, no vienas puses, dzirdam, ka «mēs jau neuztraucamies par sankcijām, stāvēsim līdz galam», no otras puses, visu laiku tiek stāstīts, ka «jūs jau ciešat vairāk». Tā īsti nav - tā jau drusku ir propaganda. Otra lieta, kas, protams, nedod nekādu efektu uzreiz, bet situācija Ukrainas austrumos šobrīd ir iekonservēta. Trešā lieta, kam ir ilgtermiņa raksturs, ir tas, ko runāju par Krimas okupācijas neatzīšanas politiku. Tā ka sankcijas ir devušas zināmu efektu, bet būsim arī reālisti - tā kā mēs nekad, nevienā brīdī, neesam runājuši par militāra spēka lietošanu, mums ir tāds instrumentārijs, kāds ir, - ekonomiskās sankcijas, politiskas sarunas, politisks spiediens no starptautiskajām organizācijām.
Nupat viens no mūsu zivrūpniekiem izteicās, ka politiķi sabojā attiecības, bet ciest nākas uzņēmējiem. Arī Rietumu lielās kompānijas noteikti ir neapmierinātas par zaudēto tirgu un spiež savus politiķus beigt naidoties ar Krieviju. Domājat par ekonomisko un politisko interešu līdzsvaru?
Martā Briseles forumā piedalījos semināra tipa sarunā ar vairākiem Vācijas rūpniecības gigantu vadītājiem, kuriem gan investīcijas Krievijas Federācijā, gan sadarbība ar Krieviju bija mērāma nevis miljonos, bet miljardos. Tas, ko es dzirdēju: lai gan mēs ciešam zaudējumus un gribam atjaunot ekonomiskās attiecības ar Krieviju maksimāli ātri, tomēr uzskatām, ka primāri ir arī ievērot starptautiskās tiesības, jo, beigu beigās, ja neievēro starptautiskās tiesības, vienā brīdī arī kontrakti var netikt ievēroti. Tas tomēr ir jautājums gan par savstarpēju uzticību kopumā, gan drošību.
Kas attiecas uz to, ka politiķi visu sabojāja un no tā cieš visi pārējie, es gribētu tomēr atgādināt, ka Latvija Krimu neokupēja, neanektēja un šo te šļuru neuzsāka. Un ir arī jāsaprot - ja mums nebūs aktīvas pozīcijas, kaut vai vēsturiskā pieredze liecina, ka vienā jaukā brīdī varēsim būt ļoti nopietnās problēmās, un tad citi biznesmeņi citās valstīs teiks: nu nav jau vērts tās Latvijas dēļ, piemēram, pārtraukt mūsu olīvu eksportu. Kas attiecas uz zivju rūpniecības nozari, es domāju, ka mums vēl ir jāizanalizē tās pretenzijas, kuras ir ienākušās, un es zinu, ka šis darbs ministrijā notiek. Protams, neadekvāti ir tas, ka pārbaudīti pieci uzņēmumi, bet embargo ir visai produkcijai. Tas acīmredzot liecina par zināmu politisku raksturu, bet jebkurā gadījumā daudz strādājam pie tā, lai sniegtu atbalstu un skatītos arī jaunu tirgu virzienā. Es zinu to slaveno stāstu: kurš ēdīs, kurš neēdīs šprotes. Pamēģināsim pa priekšu.
Šprotu gadījumā droši vien var atrast arī citus tirgus, kaut tālākus, ar lielākām transporta izmaksām. Bet ir biznesa jomas, kas piesietas valsts ģeogrāfiskajam izvietojumam. Piemēram, tranzīts. Ko tam?
Tranzīts šobrīd par tiešu politisko cīņu ķīlnieku nav kļuvis, un es ceru, ka nekad nekļūs, jo neaizmirsīsim, ka arī otrā pusē ir nepieciešamība izmantot mūsu ostas.
Vēl daži jautājumi saistībā ar prezidentūru. Izskanējuši Valsts kontroles (VK) pārmetumi, ka līdzekļi izmantoti ne tiem mērķiem, kam paredzēti.
Visi šie lēmumi pieņemti Ministru kabinetā.
Kolektīva atbildība?
VK nepārmet pretlikumīgu līdzekļu tērēšanu - tai liekas, ka šiem līdzekļiem bija jābūt iegrāmatotiem kaut kur citur. Tam es piekrist nevaru. Jebkura Latvijas kā prezidējošās valsts vēstniecība šobrīd uzņem visu ES valstu vēstniekus. Piedodiet, mums bija vēstniecības, kurās vajadzības gadījumā cilvēki nevarēja rokas nomazgāt, un bija samilzušas citas problēmas - ņemot vērā prezidentūru, ar Ministru kabineta attiecīgu lēmumu jau pagājušogad šie līdzekļi tika tur novirzīti.
Krīzes gados Latvijas ārlietu dienests bija tik ļoti noplicināts, ka bija pat gadījums, kad vēstnieks sēdēja pie vīzu izsniegšanas lodziņa un pats zīmogoja vīzas. Uz prezidentūru mums tiešām bija jāsarauj. Diemžēl bieži vien mūsu valstī ir tā, ka saraujam tikai tad, kad nāk lieli notikumi, - svētkus gaidām, tad uzreiz pucējamies, ikdienā - ne. Tā nav pareiza prakse, bet...
Prezidentūras vajadzībām piesaistījāt papildu cilvēkus. Vai nu turpmāk uzturēsiet lielāku štatu, vai arī ar nākamo mēnesi būs daudz inteliģento bezdarbnieku.
Vismaz Ārlietu ministrijā es gribētu dalīt šos speciālistus divās grupās. Pirmā prezidentūras sekretariātā atbild par loģistiku, organizāciju, iepirkumiem, juridiskiem jautājumiem. Šie cilvēki ļoti labi zina, ka tas bija terminēts projekts, viņiem būs ļoti labs ieraksts CV, bet viņi dosies meklēt darbu citur. Otrā grupa bija piesaistīti tieši satura jautājumiem. Mēs jau pagājušogad pie budžeta veidošanas iezīmējām papildu štata vietas pēc prezidentūras, jo trūkst ekspertu ļoti konkrētās nozarēs. Šie atsevišķie cilvēki paliks. Bet kopumā tas ir jautājums nevis par štata vietām, bet to, kā noturēt augsta līmeņa speciālistus. Es labi saprotu rūpes par skolotāju algām, veselības aprūpes budžetu un pensionāru problēmām, bet arī šajā gadījumā tas ir valstiski svarīgs jautājums. Ja eksperts zina nianšu nianses, viņš dažādās programmās var valstij atnest atpakaļ miljonus. Tas ir tas, ko mēs dažkārt nesaprotam.
Tas nozīmē, ka jāmaina Valda Dombrovska laikā pieņemtā atalgojumu sistēma, kurā visi amati bija salikti zināmā hierarhiskā secībā?
Jau šobrīd ir situācija, ka civildienestā cilvēki saņem vairāk nekā ministri. Atsevišķi ierēdņi vairāk nekā valsts sekretāri. Es domāju, ka diskusija būs. Ar ko tā beigsies... man ir 20 gadu pieredze valsts pārvaldē, es neņemos prognozēt.