Pasaulē ir spēkā princips: grūtā brīdī ikviena valsts samazina nodokļus, veicina investīcijas, palīdz uzņēmumiem radīt jaunas darbvietas. Tādējādi Valsts kasē ieplūst vairāk uzņēmumu un darbinieku maksātie nodokļi. Tātad - rodas vairāk naudas pensijām, pabalstiem, ārstu un skolotāju algām.
Latvijā tā vietā mēs redzam paceltus nodokļus un tarifus, atceltus pabalstus un pēdējās sulas izspiešanu no tiem, kas vēl spējīgi savilkt kopā galus. Nu jau tieši divus gadus valdība demonstrē pilnīgu nespēju risināt Latvijas ekonomiskās problēmas, samazināt birokrātisko aparātu un vispār pieņemt jebkādus lēmumus, kas spētu izvest valsti no ekonomiskā un emocionālā bezdibeņa.
Ja valdība neredz iespējas rast līdzekļus Latvijas attīstībai, es tādas redzu. Un uzskatu, ka ikviena krīze nes sev līdzi iespējas.
Pagājušajā nedēļā es nācu klajā ar priekšlikumu izveidot Latvijas Attīstības fondu, kā arī piešķirt Latvijas pilsonību 10 000 cilvēku, kas šim fondam ziedos legāli iegūtus, pārbaudītas izcelsmes naudas līdzekļus vismaz viena miljona eiro apmērā.
Absolūti neesmu pārsteigts, ka no politisko konkurentu puses mans priekšlikums izsaucis moralizējošus pārmetumus par it kā «pilsonības pārdošanu». Ja reputāciju nevar uzbūvēt ar darbiem, atliek to stutēt ar apvainojumu palīdzību. Interesanti, ka pārmetumi nāk no cilvēkiem, kas vispirms ar katastrofāliem nosacījumiem pārdevuši Latviju parādu verdzībā Starptautiskajam Valūtas fondam un šobrīd jau gatavo pārdošanai valsts vērtīgākos uzņēmumus: Lattelecom, Latvenergo un citus. Es labprāt uzklausītu šo kungu pārmetumus, ja komplektā ar tiem nāktu viena - kaut vai viena vienīga ideja, kā piepildīt Latvijas budžetu. Šādu ideju nav.
Vai divos Dombrovska valdīšanas gados Latvijas ļaužu dzīve uzlabojusies? Vai darbu atrast kļuvis vieglāk? Vai nākotne kļuvusi drošāka? Lai katrs pats atbild uz šo jautājumu.
Latviešu cilvēks nerīko grautiņus. Latviešu cilvēks sakravā mantas un aizbrauc. Lai kompensētu emigrāciju, ilgtermiņā uzturētu Latvijas sociālo sistēmu un nodrošinātu valsts attīstību, jau tagad Latvijas ekonomikai būtu nepieciešami ap 300 000 viesstrādnieku. Nesen Vācijas prezidente Angela Merkele paziņoja, ka Vācija atver robežas 12 miljonu cilvēku imigrācijai. Vai Jūs zināt, Dombrovska kungs, ka rindas uz vācu valodas kursiem Latvijā sniedzas līdz pat decembrim? Cilvēki vienkārši aizbrauc. Un ko darīsit Jūs? Ievedīsit simtus tūkstošus cilvēku no Somālijas, Pakistānas un Sudānas?
Tā vietā es piedāvāju sniegt iespēju 10 000 turīgu cilvēku ar labu reputāciju no visas pasaules iegūt Eiropas Savienības valsts Latvijas pilsonību par 1 miljonu eiro ziedojumu īpašā Latvijas Attīstības fondā. Uzsveru - nevis investēt līdzekļus Latvijas ekonomikā, bet ziedot naudu Latvijai. Bez atlīdzības. Kā to dara, piemēram, Bila un Melindas Geitsu fonds.
Tas nav nekas jauns. Tā ir pasaulē ierasta prakse. Tādas pragmatiskas valstis kā Lielbritānija, ASV, Kanāda un Šveice gadu desmitiem sacenšas par turīgu trešo valstu pilsoņu piesaistīšanu savai ekonomiskajai telpai. Kanāda ar līdzīgu pilsonības programmu piesaistīja tūkstošiem bagātu Honkongas pilsoņu laikā, kad pilsēta tika pievienota atpakaļ Ķīnai. Man nav neviena argumenta, lai kaut ko līdzīgu šodien nedarītu Latvija.
Cilvēki, kuri palīdz atbrīvot mūsu valsti no parāda, ko citādi maksātu mūsu bērni un mazbērni, ir pelnījuši Latvijas pilsonību ne mazāk kā sportisti, kas aizstāv valsts godu. Uzsveru: pilsonība netiktu dota tāpat vien, bet valsts drošības iestādes stingri sekotu katram pretendentam, viņa reputācijai un ienākumu legalitātei.
Tiem, kuri vaicā, kurš gan gribēs ziedot miljonu Latvijai, es atbildu - viena no Latvijas sabiedrības problēmām ir tā, ka mēs bieži vien pārāk zemu vērtējam savu valsti. Pasaulē ir daudz turīgu un vienlaikus sociāli atbildīgu cilvēku. Latvija ir skaista, droša, tīra, zaļa un stabila zeme lieliskā vietā, mierīgākajā pasaules daļā Eiropā, ES dalībvalsts. Te ir lieliskas iespējas dzīvot, baudīt dabu un kultūru un attīstīt biznesu.
Izpildot šo programmu, Latvijas valsts iegūst 10 miljardus eiro. Uz Saeimas pieņemta likuma pamata tiktu izveidots speciāls fonds, kurā piecu gadu laikā ieplūstu līdzekļi no programmas realizācijas.
Puse šīs naudas tiktu novirzīta Latvijas ārējā parāda atmaksai. Otra puse Latvijas Attīstības fonda naudas tiktu ieguldīta Latvijas izglītības sistēmas uzlabošanā, ekonomikas stimulēšanā, infrastruktūras attīstībā un, kamēr pašu izglītības sistēma tiek pilnveidota, - Latvijas talantīgāko jauniešu izglītībā pasaules labākajās mācību iestādēs ar noteikumu, ka stipendiātiem pēc studiju beigšanas noteikts laiks jāstrādā Latvijā - privātajā sektorā vai valsts pārvaldē. Un, cerams, par izglītotu profesionāļu trūkumu valsts pārvaldē man neviens nav jāpārliecina.
Nobeigumā vēlos piebilst: lielākā Latvijas problēma nav milzīgais parāds. Problēma ir valdības bezdarbība, gļēvums, lēmumu atlikšana, acu aizvēršana uz problēmām. Pirms man pārmest morāles trūkumu, Jūs, Dombrovska un Zīles kungs, varētu ielūkoties to cilvēku acīs, kuri jūsu tā saucamās budžeta konsolidācijas dēļ zaudē darbu, tiek iedzīti parādos un trūkumā.
Un lieciet mierā latviešu tautas pašcieņu. Ne to var nopirkt, ne pārdot. Tai nav nekāda sakara ar aklo spītību, kas bieži vien pāriet stulbumā. Atsakoties no palīdzības, gaidot uz aizdevēju žēlsirdību, atliekot būtiskus lēmumus un turpinot spīdzināt tautu, mēs nevienam neiespītēsim. Tikai ieriebsim paši sev.
Es aicinu atvērt acis, atrotīt piedurknes un sākt strādāt. Protams, ja jēdziens «strādāt» valdošajiem spēkiem vēl kaut ko izsaka.
* LR pilsonis, 10. Saeimas deputāts