Bet jāsaka, ka vairums attīstības valstu tautsaimniecību, gan ar dažiem izņēmumiem Centrālajā un Austrumeiropā, uzlabojušas fiskālo sniegumu - samazināts kopējais budžeta deficīts, budžeta bilances pirms parāda apkalpošanas izmaksām bieži ir ar pārpalikumu, samazināta valsts parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu un tāpat mazinātas aizņēmuma valūtu un atmaksu termiņu neatbilstības to valdības parādos.
Rezultātā, valsts risks šobrīd ir lielāka problēma attīstītās tautsaimniecībās, nekā vairumā attīstības valstu.
Un tiešām – pērn pieredzētie reitingu samazinājumi, valsts vērtspapīru likmju atšķirību pieaugums un valsts parāda vērtspapīru izsoļu izgāšanās tādās valstīs kā Lielbritānija, Grieķija, Īrija un Spānija bija skaudrs atgādinājums: ja vien attīstītās valstis nesakārtos savu budžeta saimniecību, tad investori, allaž modrie obligāciju tirgus speciālisti un reitingu aģentūras var no draugiem pārtapt ienaidniekos. Smagā recesija kombinācijā ar finanšu krīzi 2008.-2009.gadā pasliktināja attīstīto valstu fiskālās pozīcijas, jo tika palielināti izdevumi, lai stimulētu tautsaimniecību, mazāki kļuva nodokļu ienākumi, finanšu sektoram sniegtais atbalsts un glābšanas riņķi.
Tas visspēcīgāk izpaudās valstīs, kurām jau vēsturiski ir bijušas problēmas ar fiskālo disciplīnu, un kuras piekopa vaļīgu fiskālo politiku un straujākās izaugsmes gados ignorēja fiskālās reformas. Nākotnē vārga ekonomiska atkopšanās un novecojoši iedzīvotāji, sagaidāms, palielinās daudzu attīstītu valstu parāda slogu –tai skaitā ASV, Lielbritānijā, Japānā un vairākās eirozonas zemēs.
Vēl draudīgāka parādība ir šo deficītu monetizācija [tulk.piez. - naudas drukāšana budžeta deficīta finansēšanai] kļūst par ierastu parādību daudzās attīstītās valstīs, jo centrālās bankas sākušas briedēt monetāro bāzi, masveidā uzpērkot īsa un gara termiņa valsts parādzīmes. Ar laiku lieli, naudu drukājot uzpumpēti fiskālie deficīti nolaidīs budžeta vilcienu no sliedēm un/vai liks pieaugt inflācijas gaidām, kas krasi palielinās valdības ilgtermiņa obligāciju ienesīgumu un nomāks iespējamo, bet pagaidām trauslo ekonomikas atkopšanos.
Tautsaimniecības stimulēšana ar lielākiem budžeta tēriņiem ir sarežģīts pasākums. Dari vai nedari - politikas veidotājiem par to tiek pārmests. Ja stimuls tiek pārtraukts pārāk drīz, ceļot nodokļus, samazinot izdevumus un «saslaukot» lieko likviditāti, tautsaimniecība var atkrist atpakaļ recesijā un deflācijā. Bet turpinot uzturēt uz naudas piedrukāšanu balstītu fiskālo deficītu, ilgtermiņa vērtspapīru ienesīguma kāpums nosmacēs izaugsmi.
Valstis ar vājākām fiskālām pozīcijām – Grieķiju, Lielbritāniju, Spāniju un Īslandi tirgi piespieduši ķerties pie agrīnas fiskālās konsolidācijas. Tas, protams, samazina ekonomisko aktivitāti, taču ticamība, ko iegūst fiskālā politika var novērst postošu valdības ilgtermiņa obligāciju ienesīguma kāpumu. Varam secināt, ka agrīni veikta fiskālā konsolidācija kopumā tomēr ir izaugsmi veicinoša.
Vidusjūras valstīm Itālijai, Spānijai, Grieķijai un Portugālei, kuras ir eirozonā – valsts parāda problēmas ir papildus galvassāpes zaudētas starptautiskas konkurētspējas gadījumā. Šīs valstis jau bija zaudējušas eksporta tirgus daļas Ķīnā un citās zemas pievienotās vērtības un darbaspēja intensīvās Āzijas tautsaimniecībās. Sekojusi desmitgade, kurā nominālais algu pieaugums apsteidza ražīguma pieaugumu, noveda pie darbaspēka vienības izmaksu kāpuma, reālā efektīvā valūtas kursa kāpuma un pie lieliem tekošā konta deficītiem.
Nesenais eiro kursa krasais kāpums konkurētspējas problēmu tikai saasinājis, vēl vairāk samazinot izaugsmi, fiskālo nesabalansētību darot vēl lielāku. Ir jautājums, vai šīs eirozonas valstīs gribēs veikt sāpīgu fiskālu konsolidāciju un iekšējo korekciju, to panākot ar deflāciju un strukturālām reformām, lai panāktu lielāku ražīguma pieaugumu un novērst Argentīnas gadījumam līdzīgu noslēgumu: izstāšanos no monetārās savienības, devalvāciju un defoltu. Tādas valstis kā Latvija un Ungārija ir demonstrējušas gatavību to darīt. Redzēs, vai šādas mokošas pārmaiņas būs gatavas veikt Grieķija, Spānija un citas eirozonas valstis.
ASV un Japāna varētu būt starp tām, kas visvēlāk sajutīs obligāciju tirgu negatīvo attieksmi: dolārs ir galvenā globālā rezervju valūta un ārvalstu rezervju uzkrāšana, pērkot galvenokārt ASV valdības vērtspapīrus un obligācijas. Japāna kopumā vairāk aizdod un finansē savu parādu iekšzemē. Bet investori kļūs arvien piesardzīgi pat attiecībā uz šīm valstīm, ja tajās kavēsies nepieciešamā fiskalā konsolidācija. ASV savukārt kopumā ir aizņēmējs; valsts, kuras iedzīvotāji noveco, nefondētu sociālā apdrošināšanu un veselības aizsardzību, ekonomikas atkopšanās mazasinīga un riski, ka fiskālais parāds tiks monetizēts. Japāna noveco vēl straujāk un ekonomikas stagnācija samazina uzkrājumus valstī, kamēr valsts parāds tuvojas 200% no IKP.
Arī ASV jārēķinās ar politiskiem šķēršļiem fiskālas konsolidācijas ceļā: amerikāņi sevi smagi maldina, domājot, ka viņi varēs baudīt sociālos makājumus kā Eiropā vienlaikus saglabājot zemus nodokļus kā prezidenta Ronalda Reigana laikā. Eiropas vēlētāji vismaz ir gatavi maksāt augstākus nodokļus par sabiedriskajiem pakalpojumiem.
Ja Amerikas Demokrātu partija zaudēs starpvēlēšanās novembrī, pastāv hronisku fiskālo deficītu risks, jo Republikāņu partija turas pie veto nodokļu celšanai, bet demokrāti – veto uz izdevumu samazinājumu. Fiskālo deficītu monetizēšana tad kļūtu par beidzamo aizstāvības līniju: darbināt naudas drukājamās mašīnas ir daudz vieglāka, nekā politiski sāpīga deficīta samazināšana.
Savukārt, ja ASV izmantos inflāciju kā sava veida nodokli, kas samazina valsts parāda reālo vērtību, stipri pieaugs ASV dolāra sabrukuma risks. Amerikas kreditori citviet pasaulē nepieņemtu krasu dolāra aktīvu reālās vērtības kritumu, pie kā faktiski novestu inflācijas izraisīta dolāra vērtības pazemināšana un devalvācija. [Investoru] haotiska «laušanās uz izeju» varētu novest pie dolāra sabrukuma, ilgtermiņa procentu likmju lēciena un smagas recesijas ar atkārtotu aktivitātes pavājināšanos.
Sadarbībā ar Project Syndicate