Marti apstājās, lai papētītu vienu no mucām. Tā bija citāda nekā tās, ko viņi bija redzējuši, nirstot iepriekšējās reizes. Materiāls nebija milimetru biezs metāls, bet gan krietni biezāka plastmasa vai koks. Zem jūras pīlītēm nevīdēja sarkana rūsa.
Kad viņi iepeldēja dziļāk, ala kļuva krēslaināka un tad tumša. Palūkojušies atpakaļ uz alas muti, viņi redzēja skaistu saules staru kūli, kas iesniedzās ūdenī. Pa priekšu peldošā Kamilla ieslēdza kabatas lukturi. Marti vēl neieslēdza savējo, lai taupītu bateriju. Viņi lēnām slīdēja aizvien dziļāk iedobumā.
Šī ala nu gan ir liela, Marti pēc dažām minūtēm nobrīnījās. Ap viņiem vairs bija tikai zili melna tumsa. Marti neredzēja nekā cita kā vien Kamillas lampas spīdēšanu un roku un ķermeņa kustības kā melnus siluetus pret gaismu. Alas muti vairs nevarēja redzēt. Viņi bija nopeldējuši alā jau pārsteidzoši garu ceļu, visticamāk, simt vai simt piecdesmit metru.
Marti ieslēdza arī savu lukturi un izgaismoja alas dibenu. Tas tagad bija mazliet zemāk, it kā ala būtu kļuvusi lielāka. Mazas zivis bultas ātrumā metās bēgšus no lampas gaismas. Starp tām bija arī tādi paši vēžveidīgie, kādus viņi redzēja alas ārpusē. Tie bija gandrīz caurspīdīgi, un tiem abās pusēs bija desmitiem kāju, kas ātri kūlās ūdenī. Viņš atminējās redzējis kādās grāmatās bildes ar līdzīgiem trauksmainiem, maziem radījumiem, taču nespēja atsaukt atmiņā sugas nosaukumu. Uz alas sienām bija arī jūras eži un lielas jūras zvaigznes ar gariem taustekļiem. Koraļļu audzes bija sarāvušās, parādoties gaismai.
No smiltīm atkal slējās plastmasas mucas bez vākiem un dibeniem. Jūru nedrīkstētu izmantot par izgāztuvi, Marti sadrūmis nodomāja. Taču kā mucas ir nonākušas tik dziļi alā? Vai nirēji bija tās atvilkuši šurp, vai arī tās bija ieripojušas alā līdz ar smiltīm, līdz ar viļņu radītajām straumēm?
No dzelmes rēgojās kaut kas gaišs un apaļš. Marti apstājās, lai nopētītu atradumu. Tas šķita ciets, taču gluds. Priekšmetu knapi varēja satvert. Marti pagrozīja to uz vienu un uz otru pusi, smiltis tam apkārt kļuva vaļīgākas. Tomēr tas turējās pārsteidzoši stingri, smilts nebija irdena, bet gan cieši sablīvējusies. Marti nepadevās, bet grozīja no smiltīm izlīdušo daļu, līdz izdevās to atbrīvot. Marti izvilka priekšmetu no smilšu spilvena un mazliet to pakratīja, tajā sakrājušās smiltis izbira kā kupls un smalks, mutuļojošs mākonis. Tas saduļķoja ūdeni tā, ka viņš kādu brīdi neredzēja neko. Smiltīs bija spoži graudiņi, kas luktura gaismā mirdzēja kā spoži punkti.
Tad smilšu putekļi nolaidās, un redzamība kļuva skaidrāka.
Marti spēji sarāvās, jo saprata, ka tur rokā cilvēka galvaskausu. Tas skatījās uz viņu lieliem, tukšiem acu caurumiem un tādu kā sarkastisku izteiksmi. No galvaskausa tievās strūklās bira smiltis. Marti pacēla to un redzēja, ka smiltis nāk no liela cauruma, pa kuru kādreiz bija iesniegušies mugurkaula skriemeļi. Apakšžoklis bija saglabājies, taču tam trūka daudzu zobu. Kad Marti apskatīja vietu, no kuras bija pacēlis galvaskausu, viņš redzēja, ka no smiltīm rēgojās vēl divi. Kad viņš ar roku pajauca smiltis, kļuva redzams vēl viens.
Marti palūkojās Kamillas virzienā.
(Turpinājums 19. septembra numurā)