Marti palūkojās Kamillas virzienā. Viņa nebija skatījusies atpakaļ un nebija nekā pamanījusi, bet pilnīgā mierā peldēja uz priekšu. Marti nolēma nerādīt atradumu Kamillai, jo viņa varētu nevajadzīgi sabīties. Bija grūti paredzēt, kā kurš uzvedas zem ūdens un kas kuram spēj iedvest paniku. Zem ūdens negaidīti atrasts cilvēka galvaskauss nenoliedzami bija vismaz potenciāls riska faktors. Marti, taisnību sakot, neticēja, ka Kamilla būtu īpaši viegli iztrūcināma, taču nebija nekāda iemesla lieki riskēt. Viņš nolika galvaskausu atpakaļ un ātri pārgrāba pāri smiltis visiem, lai tie atkal būtu noslēpti acīm.
Dusiet mierā, nodomāja Marti un aizpeldēja pakaļ Kamillai. Viņš tomēr nevarēja sev nepavaicāt, kur viņi īsti bija nonākuši. Kādai zemūdens kapsētai viņi bija uzdūrušies? Cik daudzu cilvēku galvaskausus viņš būtu atradis, ja turpinātu meklēt? Kas bija mirušie, un kā viņu līķi bija nonākuši alā? Droši vien līdz ar zemūdens straumēm tāpat kā mucas.
Bija neiespējami pateikt, kas šajā vietā noticis agrāk. Vai galvaskausi piederēja noslīkušiem zvejniekiem, ar nāvi sodītiem pirātiem vai pirātu upuriem? Runa, protams, varēja būt arī par Vjetnamas atbrīvošanas karu vai Ķīnas un Vjetnamas savstarpējo karu laika upuriem. Varbūt galvaskausi piederēja nelaimīgiem karalaika ieslodzītajiem, kuri kādreiz bija noslīcināti vai kuriem pie salas bija nocirsta galva.
Smiltis beidzās, un to vietā nu bija ūdens saēsts kaļķakmens. Apmēram desmit metru tālāk alas dibens negaidīti ietiecās stāvus lejup un pazuda skatienam. Vienlaikus arī abas sānu sienas nozuda zili melnā tumsā, un, kad viņi pavērsa gaismas kūļus augšup, viņi izšķīra vienīgi ūdens virsmu. Lukturu gaisma vairs nesasniedza alas sienas nevienā virzienā. Lielā Pūķa lielais zemūdens kambaris laikam atbilst reklāmai, Marti nodomāja.
Viņi pacēlās augšup, gaisa burbuļu pavadīti. Ūdens virsma mirdzēja lampu gaismā virs viņiem. Tā bija pārsteidzoši augstu, alas gaitenis, šķiet, bija vedis viegli lejup, un viņi bija nolaidušies ievērojami zemāk, nekā bija domājuši. Augšup virpuļojošie gaisa burbulīši, mazas zivis, vēžveidīgie un planktona organismi spīguļoja lukturu gaismā kā kristālu lietus. Mazie vēžveidīgie tagad bija visapkārt ciešos daudzu tūkstošu lielos baros. Tie spīdēja gaismā kā niecīgas galaktikas un tad izklīda uz visām pusēm.
Izlīduši virs ūdens, viņi noņēma maskas, izspļāva iemutes un kūļājās tumšās alas vidū. Marti izcēla lukturi no ūdens un pavērsa gaismas kūli augšup.
Viņiem apkārt bija liels pazemes baseins. Lagūna bija vismaz sešdesmit vai septiņdesmit metru plata, kā mazs ezers. Alas robainais jumts bija piecu sešu metru augstumā. Viņi tomēr nekur neredzēja stalaktītus.
- Baigā katedrāle, - Marti atzīmēja. - Lai gan lielākā daļa, šķiet, ir zem ūdens.
Kamilla pavērsa gaismas kūli uz sāniem. Viņi tik tikko spēja izšķirt alas sienu un akmeņus, kas slējās no ūdens tās tuvumā. Sānu sienās neredzēja caurumus, kas vestu tālāk. Taču tieši priekšā dažus metrus virs ūdens bija tāds kā plaukts. Alai vajadzēja turpināties tajā virzienā. Lagūnas krasta valnis tomēr bija krietni stāvs, un pa to būtu neiespējami uzrāpties.
(Turpinājums 26. septembra numurā)