Tas paredz Latvijā izveidot vismaz četrus darba ciematus, katrā no tiem būtu vairākas ražotnes, aptuveni piecdesmit privātmāju romu ģimenēm, kultūras nams, iekoptas atpūtas vietas, administrācijas ēka, bērnudārzs, sporta zāle un veikals. N. Rudevičs uzsver, ka šajos ciematos strādāt varētu arī citi apkārtnes iedzīvotāji: «Labums būtu ne tikai romiem, bet visiem - sākot no vietējiem zemniekiem, beidzot ar pašvaldību, no kuras tiktu noņemts sociālo pabalstu maksāšanas slogs. Tieši otrādi - ieplūstu lieli nodokļu ieņēmumi.»
Viena ciemata izbūvei nepieciešamais finansējums tiek lēsts ap 40 miljoniem eiro - naudu plānots piesaistīt no Eiropas Komisijas izstrādātās stratēģijas Eiropa 2020 īstenošanai atvēlētajiem līdzekļiem - kopumā vairāk nekā 25 miljardiem eiro. N. Rudeviča iecere pēc būtības atbilst visām stratēģijā ietvertajām prioritātēm - mājokļu, nodarbinātības, ekonomikas attīstības, sociālās integrācijas jautājumu risināšanai. «Palīdzēt ieinteresēta ir arī Izraēlas valdība, kas sola dot savas jaunās tehnoloģijas un rūpniecības iekārtas - pamatu darbvietu radīšanai.» Darba ciematu idejas autors uzskaita dažus piemērus - siltumnīcas zemeņu audzēšana, ogu un sēņu apstrādes cehi, tītaru audzēšanas fermas, dūņu lopbarības ražotnes. N. Rudevičs uzskata, ka katrā būtu jāizbūvē mazas koģenerācijas stacijas, kas to apgādātu ar elektrību un siltumu. «Vārdu sakot, tur notiktu normāli ekonomiski procesi, kas var pacelt jebkuru depresīvu rajonu. Bet pats galvenais - romi atkal varēs darīt to, ko daudzu grūtību dēļ kādu laiku bija pārstājuši, - dziedāt un dejot. Šīs vibrācijas vienmēr bijušas viens no svarīgākajiem aspektiem mūsu dzīvē,» skaidro N. Rudevičs.
Bez savas vietas
Pēdējos gados romu tautības cilvēku skaits Latvijā strauji samazinājies. Pēdējā tautas skaitīšanā Latvijā reģistrēti 6,5 tūkstoši romu, kas ir apmēram divreiz mazāk nekā gadsimta sākumā. N. Rudevičs atklāj, ka liela daļa izbraukuši uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos, te paliekot tikai vecākajai paaudzei. «Mani tas ļoti uztrauc, jo vieta ilgi tukša nepaliks - to varētu gribēt ieņemt citi, piemēram, rumāņu vai bulgāru čigāni, bet mēs to negribam, jo viņi ir citādi. Latvijā vienmēr bijusi spēcīga vietējo čigānu diaspora, kas arī padomju laikā neļāva te ilgi palikt krievu, moldāvu un ukraiņu čigāniem.» Viņš cer, ka ciemati vilinās atgriezties Latvijā viņa tautiešus no Īrijas un Lielbritānijas: «Nekas tur labs nav - viņi stāv lielos ledusskapjos vai pie konveijeriem pa 8-10 stundām. Tas ir pa riktīgam smags darbs. Kāpēc neizmantot Eiropas sniegto iespēju, lai viņus atsauktu atpakaļ?»
Mēģinājumi iesaistīt romus dažādās nodarbinātības programmās bijuši jau iepriekš, taču cerētos rezultātus tie nedeva. N. Rudevičs uzskata, ka iemesls tam ir katras valsts pamattautas vēlme padarīt romus līdzīgus sev, neprasot, ko grib viņi paši: «Visa civilizācija laika gaitā izgājusi cauri dažādām iekārtām, turpretim čigānu tautai tā vienmēr bijusi tikai viena - taboru - sistēma, kas darbojās tikai tāpēc, ka mums bija sava iekšējā konstitūcija Romanipen, kas nekad nav mainījusies. Ja tabora loceklis pārkāpa jebkuru likumu, tika sasaukta čigānu tiesa, kas nosodīja viņu - izstumjot un novēršoties. Bet, kad pagājušā gadsimta vidū, aizliedzot klejot, mainīja mūsu dzīvesveidu, čigāni sāka dzīvot sadrumstaloti, un tagad Romanipen vairs nedarbojas - no kurienes izstumt, ja visi jau tā ir izstumti? Latvijā pēc atmodas čigāni palika bez savas nišas, jo komunisms bija iznīcinājis visas mūsu sentēvu profesijas - zirgu kopšanu, amatniecību, pat zīlēšanu un muzicēšanu, pretī dodot tikai iespēju tirgot deficīta preces, kas līdz ar kapitālismu pagaisa. Mēs pazaudējām paši sevi, un visu vēl vairāk pasliktināja sabiedrības stereotipi, kas aizvēra durvis uz darba tirgu un mazināja romu motivāciju mācīties,» iemeslus, kāpēc apmēram 90% Latvijas romu ir bez darba, klāsta N. Rudevičs.
Labumi pievelk
Dienas uzrunātie romu tautības cilvēki darba ciematu ieceri vērtēja pozitīvi. Rīdziniece Lida sacīja: «Iepriekš neko nebiju dzirdējusi, bet doma laba. Arī es pārvāktos uz laukiem, ja man tur būtu garantēts darbs un normāli apstākļi. Galvenais, lai šī ideja nepaliek tikai runu līmenī.» Viņas māsasdēls Ronalds atklāja, ka savu nākotni saista ar ārzemēm, taču būtu gatavs pārdomāt, ja darba ciematos vietas pietiktu visai viņa ģimenei un draugiem. «Un, protams, algu vajadzētu pietiekamu, kā arī lai nav pārāk tālu no pilsētas,» piebilda jaunietis.
N. Rudevičs domā, ka vidējais atalgojums šajos ciematos varētu sasniegt tūkstoš latu mēnesī, un skaidro, ka Latvija būtu pirmā valsts, kur šāds modelis funkcionētu. Pagaidām viņa izstrādātā koncepcija prezentēta Kultūras ministrijas paspārnē izveidotajā romu integrācijas politikas īstenošanas konsultatīvajā padomē, un pēc atzinumu saņemšanas tikšot izveidots gala projekts, ko N. Rudeviča vadītā biedrība plāno iesniegt valdībā. Lai varētu pretendēt uz ES finansējumu, projekts būtu jāiekļauj nākamā gada Latvijas kopējā stratēģijas programmā.