Sarosīties vērtību, attieksmju un līdzšinējās rīcības pārvērtēšanai pēdējā laikā liek ne tikai ķibeles vien, bet arī panākumi. Tiesa, tie nav mūsu, rietumnieku, bet galvenokārt Ķīnas.
Ķīnas panākumi, sevišķi pēc PSRS sabrukuma un komunistiskās saimniekošanas izgāšanās Kubā un citviet, ir paradoksāli un likuši pārskatīt vēstures gala teoriju, kas 80./90. gadu mijā sludināja brīvā tirgus uzvaru ideoloģiju karā. Kā izrādās, arī plānveida ekonomika ar zināmām (kaut bieži vien atbaidošām) īpatnībām ir variants. Šis totalitārais variants ar uzkrātās bagātības ekspansiju nu liberālām, demokrātiskām zemēm un tautām liek domāt, kas tad tās patiesībā ir?
Reakcija ir atšķirīga, tomēr tīri merkantilā pieeja, ka nauda jau nesmird, izņemot kādus pilnīga izmisuma vai salīdzinoši maznozīmīgus gadījumus, Ķīnas investīciju jautājumā diez vai Rietumos virsroku gūs. Krievu investīcijas pavada bažas, ka ieguldāmās naudas saistības ar Kremli dēļ uzņēmējdarbības vide kļūs necaurskatāma, turpretim Ķīnas gadījumā šaubu nav: tieši tā tas arī ir! Kā Pekina teiks, tā ķīniešu nauda uzvedīsies. Kamēr tās daļa pasaules kopējās tiešajās investīcijās ir salīdzinoši neliela, tas jūtams minimāli; kā būtu citā variantā, droši apgalvot neņemsies pat lielākie optimisti. Droša pagaidām ir tikai atziņa, ka tieši pilsoniskā brīvība un tiesiskums Rietumos radījis arī iekārojamo tirgu, kur aizvien lielāku daļu sev iegūt grib Ķīna.