Šīs mūzikas mācīšanas pieejas pamatlicējs ir japāņu vijolnieks Siņiči Suzuki. Ar motocikliem - pirmo asociāciju, kas raisās, padzirdot vārdu «suzuki»,- tam nav nekā kopīga, izņemot Japānu. «Vai tas nav brīnums, ka mazi bērni runā japāniski?» kādā brīdī atskārtis japāņu vijolnieks un valodas apguves pamatprincipus sācis lietot mūzikas mācīšanā. «Tā ir kā mātes valodas mācīšanās,» pieeju raksturo mūzikas pedagoģe Tamāra Gžibovska. Vecāki ir neatņemama daļa no vides, kurā bērns iemācās runāt. Līdzīgi arī Suzuki klavierspēlē vecāki pirmajos gados apmeklē nodarbības, vingrinās kopā ar bērniem. Vērošana, klausīšanās un mācīšanās no parauga, rotaļāšanās un radošums ir šīs pieejas pamatpostulāti.
Abiem viens repertuārs
Ilze ir priecīga un gandarīta, ka mūzika ir kļuvusi par viņas ģimenes ikdienas daļu. Skolas laikā viņa pati mācījās mūzikas novirziena klasē, bet «pieauguša cilvēka» dzīvē pēc tam ne vairs dziedāja, ne spēlēja. «Jauki, ka tagad atkal varu nodziedāt, nospēlēt,» viņa nosaka. «Vingrināties vajadzētu katru dienu dažas minūtes; ja 20 minūtes, tas jau būtu ļoti labi. Protams, Kristapam šo divu gadu laikā ir bijušas reizes, kad nav gribējies mācīties. Es arī cenšos nepiespiest. Mēģinu paņemt kaut ko citu no vingrināšanās rotaļu repertuāra - variāciju iespējas ir nebeidzamas. Saku viņam - varbūt šoreiz paspēlēšu un tu tikai paklausīsies vai «paspēlēsi» klavieres uz rokas, rotaļas ir tik dažādas! Tagad Kristaps pats reizēm pieiet pie klavierēm un spēlējas, vārda tiešā nozīmē. Ap vienu vienkāršu dziesmiņu var tik dažādi spēlēties -muzicēt, improvizēt.
Ģimenes ikdiena ietver mācību disku klausīšanos, jo pirmais solis uz muzicēšanu ir klausīšanās. Tas notiek gluži ikdienišķi - vakariņojot vai mājās rosoties.
Līdz ar skološanos Ilzei un Kristapam ir izveidojies kopīgs repertuārs. «Ejam pa parku vai pa ielu - varam padziedāt, padungot. Šī muzicēšana paplašina mūsu pieredzi. Šķiet, daudzveidīgāka un radošāka ir ikdiena arī citās jomās, kas bez spēles prieka mēdz būt apnicīgas un garlaicīgas,» secina Ilze.
Izmantot brīdi līdz trim gadiem
Vecāki kopā ar mazuļiem muzicē arī Studijā Orff. «Visi - lielie un mazie - dabū grabuli vai bungas, vai ko citu atkarībā no tā, ko vajag attēlot. Mācīšana notiek ar intensīvu piemēru: lai uz kuru bērns paskatītos, visi kaut ko krata, visi kustina bungu vālītes. Ja mamma spēlē, tu arī spēlē, ja mamma dzied, tu arī dziedi,» kopā darbošanos pamato Ella Umbleja, studijas Orff pedagoģe. Dažiem bērniem uz nodarbībām līdzi nāk tēti. «Tas ir ļoti labi un vajadzīgi. It īpaši puišiem, kam vajadzīga identifikācija ar sava dzimuma vecāku. Citādi viņš domā, ka tā tāda sieviešu būšana,» nosaka pedagoģe.
Studijā Orff vecāki kopā ar bērniem apmeklē nodarbības aptuveni tik ilgi, līdz mazulis sasniedz trīs gadus. «Sava palīdzība ir jādozē. Ja mēs lieki palīdzam, tad tā ir bikstīšana, stumdīšana,» uzsver Ella Umbleja. Tāpēc Orff studijā vecāki no procesa dalībniekiem pamazām kļūst par attālinātiem vērotājiem un aiz durvīm gaidītājiem. «Vecākiem un bērniem ir pakāpeniski jāatdalās - tas ir ļoti svarīgi,» viņa uzskata.
Tomēr laiks līdz bērna triju gadu vecumam ir īpašs: kad gan vēl vecāki varēs redzēt, kā viņa bērns mācās? Tāpēc nākšana kopā uz nodarbību ir skola vecākiem. «Pirmkārt, es kā vecāks nodarbībās viņu redzu citādu nekā mājās. Ir interesanti, kā viņi uztver un kā mācās, - no tā viedokļa, ka jau drīz - no trim gadiem - to neredzēsim. Tas ir vienīgais brīdis, kad mēs kā vecāki varam paskatīties, kāda tipa skolēns vai audzēknis mūsu bērns būs turpmāk,» saka pedagoģe. Un kāpēc tieši mūzika? Tāpēc, ka «ir pantiņš un piedziedājums», ar vieglu ironiju saka Ella Umbleja. «Visa mūsu dzīve iet uz racionālo pusi, un mēs maz barojam jūtu pasauli. Mūzikas pozitīvā puse ir, ka tā tikpat lielā mērā sastāv no emocijām, cik no racionālās puses.»
Folklora - gan lielie, gan mazie
Ar divām aprakstītajām metodikām pirmsskolas bērnu mūzikas mācību joma ne tuvu nav izsmelta. Orff studijas vadītāja Dace Ziemele vecākiem, kas vēlas kopā ar bērniem apmeklēt mūzikas nodarbības, iesaka arī folkloru, pēc kuras tradīcijām mazuļus apmāca, piemēram, Ilga Reizniece. «Daudzas folkloras kopas tā arī ir veidojušas - no ģimenēm, kur dažādu paaudžu cilvēki kopīgi dzied, spēlē, iet rotaļās, danco. Tur ir šī tradīcija - kopā lielie un mazie.»