novembrī piestātu Berlīnē, kur notiks dzimšanas dienas svinības. Televīzijas kanāls rbb šo dienu sagaidīs, visu iepriekšējo vakaru un nakti līdz pat rītam pārraidot fon Praunheima filmas, savu hommage velta franču - vācu kultūras kanāls arte. Berlīnes Mākslas akadēmijā 2. decembrī notiks Rozas fon Praunheima filmu garā nakts.
«Nevis homoseksuālisti ir perversi, bet situācija, kādā viņi dzīvo»
Roza fon Praunheims filmas sāka veidot sešdesmito gadu beigās, vienā laikā ar Raineru Verneru Fasbinderu, Vimu Vendersu, Verneru Hercogu, Verneru Šrēteru, tik ļoti atšķirīgajiem «jaunā vācu kino» režisoriem. Roza fon Praunheims šajā ainavā ir savrupa parādība, un kritiķi viņu labprātāk ierindo vācu underground kino aizsācēju pulkā, saistībā ar viņa darbu velkot paralēles ar New American Cinema. Pats fon Praunheims sev piekārto «andergraunda» birku noraida, uzsverot, ka viņa filmas ļoti agri tikušas valsts finansētas un jau šajā līmenī viņš nekāds pazemes mākslinieks nevarot būt. Runājot par kadru nevīžību savos agrīnajos darbos, kinoamata principu tādu kā ignorēšanu, tad, jā, tam viņš varot piekrist, jo viņam galvenais filmā ir saturs. Svarīgs ir tas, ko cilvēki saka, nevis cik estētiski rafinēti viņi tiek pasniegti.
Roza fon Praunheims pieder māksliniekiem, kuru darbiem un aktivitātēm ir izdevies ne mazāk kā izmainīt sabiedrību. 1970. gadā Rozas fon Praunheima veidotā filma Nevis homoseksuālisti ir perversi, bet situācija, kādā viņi dzīvo spēcīgi sakustināja Vācijas sabiedrību, kura tobrīd «homoseksuālistu jautājumā» bija šodienas Latvijai rada. Vēstures annālēs gan nestāv rakstīts, ka arī Vācijas ielās kāds būtu stāvējis ar saviem mēsliem, iepakotiem celofāna maisiņā, lai mestu tos virsū tiem, kas dzīvo savādāk. Taču dažāda rakstura ekscesi - no «zemcilvēku» attieksmes līdz nogalināšanai - nav izpalikuši Vācijā, un ceļš līdz tam, lai ar cieņu izturētos pret katru cilvēku, kas dzīvo līdzās, ir bijis vēl ilgāku laiku ejams. Roza fon Praunheims ir ieguldījis pamatīgu darbu, ko pats viņš dēvē par «nācijas nervu zāģēšanu trīsdesmit gadu garumā», lai izmainītu sabiedrības skatienu. Un tas patiesi ir izmainījies - cilvēciskuma virzienā.
Zāģējot nācijai nervus, Roza fon Praunheims nebija viens. Cieši līdzās strādāja Rainers Verners Fasbinders, ar kuru viņam aizsākās principiāls dialogs, kas līdzīgs uzskatu cīņai mūža garumā. Kādā astoņdesmito gadu intervijā Roza fon Praunheims atklāj, kas tad Fasbindera filmās viņam ir pilnīgi nepieņemams: «Viņa vēsts ir vienmēr viena un tā pati: viss ir pakaļā, mēs neko nevaram mainīt, pasaule ir slikta, cilvēki ir slikti. Kritiķi jau ļoti ilgojās pēc tādas filmas, lai varētu pateikt: cik traģiski un cik šausmīgi, minoritāte, nabadziņi. Un tieši tas arī ir Fasbindera filmās. Upuri, pasīvi cilvēki, kuri neko nevar, kuriem nav spēka, kuriem dzīvē nav nekādu izredžu un kuri vēl turklāt stilizēti un manierīgi tiek rādīti. Un to es Fasbinderam ņemu ļaunā. Es gribu rādīt cilvēkus, kuriem, jā, visbiežāk klājas slikti, bet kuri ir vitāli, dzīvi apliecinoši un, par spīti visiem mēsliem, spēj izsisties cauri.»
Stiprās sievietes
Roza fon Praunheims ir ne tikai homoseksuālistu aktīvists un viena no krāšņākajām geju pasaules ikonām, bet arī lielisks dokumentālists ar spēju neparasti dziļi ielūkoties cilvēkos. Turklāt pašos dažādākajos. Budistu televīzijas kanāla dibinātāja Amsterdamā, holokaustu pārdzīvojušie, kūku kritiķis internetā, seksa eksperte, apkopēja no Polijas, kura katru nedēļu pavada septiņas stundas ceļā uz darbu Vācijā, mopšu saimnieki - cilvēku spektrs ir milzīgs. Jautāts, kāpēc šīs filmas ir jāskatās, Roza fon Praunheims atbild: «Tāpēc, ka tajās ir grandiozi cilvēki.» Pats autors, Rozas pasauli veidojot, ir mēģinājis viņus sagrupēt vismaz jelkādā kārtībā un sistēmā: Stiprās sievietes. Stiprie homoseksuāļi. Jūtīgie heteroseksuāļi. Erotika. Transseksuāļi. Spēlfilmas.
Kinozinātniecei, grāmatas Ardievu, Atlantīda! autorei Valentīnai Freimanei veltīto filmu Valentīna Roza fon Praunheims ir ievietojis «Stipro sieviešu» kategorijā. «Man visas sievietes ir stipras, skaistas un gudras. Viņām nākas būt stiprākām par vīriešiem, čaklākām, skaistākām. Un tādas viņas arī ir. Es mīlu visas sievietes.» Ar Valentīnu Freimani viņš iepazinās pirms pieciem gadiem, kad, meklējot savas saknes, Roza fon Praunheims, īstajā vārdā Holgers Mišvickis, devās uz Rīgu. Šeit tapa, pēc vācu kritikas domām, viena no spēcīgākajām viņa filmām Manas mātes. Meklējot pēdas Rīgā. Roza fon Praunheims ir dzimis Rīgas Centrālcietumā 1942. gadā, kur šajā laikā bija ieslodzīts Valentīnas Freimanes vīrs. Viņa pati bija spiesta slēpties, taču viņas domas bieži uzkavējās tur, cietumā. Abu sarunā, atklājoties šai sakarībai, nodibinājās draudzība, kas turpinās līdz šai dienai.
Tolaik intervēts, Roza fon Praunheims, svaigi atgriezies no Latvijas, teica: «Es daudz domāju, kāds gan es būtu izveidojies un kā es sadzīvotu ar savu seksualitāti un sabiedrību, uzaugot tur, Latvijā. Kas es būtu par cilvēku?»
Svētku priekšvakarā Valentīna Freimane saņēma no Rozas fon Praunheima ielūgumu uz dzimšanas dienu ar uzaicinājumu dejot kopā līdz pat rītam un klāt pievienotu jaunāko dzejoļu grāmatu Penis mirst pēdējais ar ierakstu «with LOVE». Tas ir jubilāra sveiciens viņa filmu protagonistiem, cilvēkiem, par kuriem viņam ir svarīgi pastāstīt citiem. Jo vēsts no Rozas pasaules skan šādi - «Dzīve ir tik skaista, cik mēs paši esam skaisti.».