Daudziem pensionāriem rudens nozīmē ko citu. Sākusies apkures sezona, un nupat jāgaida jaunie rēķini un jāpārskata savs budžets, lai varētu savilkt galus kopā. Kā zināms, tieši pensionāri ir pirmie, kas ar saviem rēķiniem uz rokas stāv pasta vai bankas rindās, lai norēķinātos par komunālajiem pakalpojumiem. Un godprātīgi «konsolidē» savu necilo budžetu, lai nebūtu jādzīvo uz parāda. Taču pateicības laurus par to neplūc. Tieši otrādi, šovasar priekšvēlēšanu karstumā pensionāri pēkšņi, pateicoties vēlmei saņemt pensiju par pāris latiem vairāk, pārvērtās gandrīz par galveno draudu Latvijas nākotnei. Tas nekas, ka summa, kas bija vajadzīga šim palielinājumam, ir stipri mazāka nekā tā, ko, piemēram, šobrīd valsts grasās zaudēt nesaprotamā Hipotēku un zemes bankas pārdošanas operācijā. Tas nekas, ka masu medijos pensionārus kaunināja baņķieri, kuri droši vien vienās pusdienās noēd vairāk naudas, nekā pensionārs tam var atļauties mēneša laikā. Internetā pat parādījās sauklis: «Noslēp savas vecmāmiņas pasi, lai viņa nevar iet balsot!» Tas jau vairs nav sevišķi tālu no «paņem ragaviņas un aizved savu vecmāmiņu uz mežu». Un tas, neskatoties uz to, ka nevienu vēlēšanu statistika neapliecina, ka visi mūsu pensionāri kā viens balsotu par vienu partiju - debesmannas solītāju. Zatlers solīja jaunu politisko kultūru, bet savādi, ka šī kultūra nenozīmēja, ka vismaz kādam politiķim publiski bija jānosoda šo «atņem pasi» inciatīvu. Un kāpēc gan. Valstsvīri tāpat zina - pensionārs savu nodokli no pensijas neizbēgami samaksās un tāpat pirmais stāvēs pie kases lodziņa, lai savus komunālos rēķinus samaksātu.
Bet runa nav tik daudz par pensionāriem. Tā drīzāk ir par mums, kam pensija nav aiz kalniem, un arī tiem, kam liekas, ka jaunība būs mūžīga. Jau Platons rakstīja, ka bez paaudžu solidaritātes nav iespējams uzbūvēt taisnīgu valsti. Nu pieņemsim, mēs šobrīd patiešām nevaram sagrabināt naudu mazāko pensiju palielināšanai. Tad vismaz tik daudz, kā nebūt ciniskiem un nepretnostādīt paaudzes vienu pret otru - to nu mēs varētu. Tas, kas šodien kādu nosauc par «lieko», pamatīgi riskē jau rīt pats nokļūt «lieko» kārtā.