Katru rītu viņš aiziet līdz VEF rūpnīcai un no turienes brauc uz Pārdaugavu. Pusdienas ņem līdzi tumšā portfelī - ko nu katru reizi viņam sagādājusi vecāmāte Antonija. Vecaistēvs ir labi novērtēts atslēdznieks, kuram tiek uzticēti visvisādi dzelžu darbi. Kad man gadās nokļūt viņa darbnīcās, ieraugu nelielu dažu vīru brigādi. Tā ir kā sava neatkarīga republika lielāka celtniecības tresta ietvaros. Vīri jau gadiem pazīst cits citu. Ir gan latvieši, gan krievi, valdošā valoda - krievu. Kopā visi dodas 1. maija un 7. novembra gājienos, algas un avansa dienās iedzer, par ko vēlāk mājās saņem brāzienu, kopā ar ģimenēm kravas mašīnā ar brezenta jumtu brauc sēņot, reizēm arī ekskursijās.
Kad vecamtēvam ir atvaļinājums, braucam uz laukiem. Tolaik tas liekas tālu, jo tvaika lokomotīves vilktais vilciens līdz Žīguriem iet sešas stundas. Man sākas vasaras brīvdienas, bet vecātēva atbraukšana mūsu radiem nozīmē gaidītu palīgu. Viņa stiprās rokas noder siena pļaušanā un vešanā uz šķūni, bet man ir iespēja izcelties mīdīšanā. Vecaistēvs māk visu salabot un uztaisīt - pat siena ratus. Dažreiz vakarā viņš paņem Rīgā nopirkto šņabja pudeli. Kūp petrolejas lampa, elektrība vēl nav ievilkta, un trīs vīri - vecaistēvs, Antons un Alberts - spriež par dažādām lietām.
Kādā 1980. gada jūlija dienā agri no rīta abi ejam pie vecātēva brāļa Ādolfa. Karstais laiks labi izžāvējis sienu, visu dienu to vedam, un laiku pa laikam man uztic krūzi, kurā atnest alu. Es zinu, ka Ādolfs Ulmaņa laikos Rīgā apguvis kalēja amatu. Taču nezinu neko par viņa gaitām aizsargos, latviešu partizānu grupā, ko vadīja Pēteris Supe jeb Cinītis, par 15 gadiem Sibīrijā. Nezinu arī to, ka vecaistēvs kopā ar brāļiem piedalījies lielākajā Latvijas partizānu kaujā pret čekas karaspēku Stompaku purvā. Tikai deviņdesmitajos vecaistēvs man pastāstīja, ka 1940. gada jūnijā bijis karavīrs un armija bijusi gatava aizstāvēt Latviju. Un daudz vēlāk - kad bija jau par vēlu - sapratu, cik ļoti man pietrūkst vēl daudzu viņa stāstu. Protams, viņa dzīvesstāstu un dzīves gudrību es nojautu un sajutu «starp rindām». Un tomēr - nenokavējiet. Runājiet ar saviem mazbērniem.