Latviešu valoda bijusi apdraudēta vienmēr. Tomēr tā spējusi pastāvēt gan vācu, gan zviedru, gan poļu laikos. Krievu cara tētiņu rusifikācija arī nepanāca savu. Un pat 50 padomju gadi nevarēja iznīdēt šo latviešu tautas identitātes daļu. Vai to, ko gadsimtu gaitā nespēja brutāla vara, panāks brīvais tirgus?
Uzņēmumi zaudējot klientus, ja darbinieki ar tiem nesarunājas dzimtajā valodā. Tādēļ tagad «tā esot iegājies», ka darba sludinājumos tiek prasītas krievu valodas zināšanas pat tur, kur tam nav nekādas vajadzības. Kādēļ gan galdnieks vai grāmatvedis bez šīs prasmes nevarētu iztikt? Vai tad Krievijas pasūtītāji «pa tiešo» runā ar latviešu meistariem? Vai tad bilances Latvijā nesastāda valsts valodā?
Nenoliedzami tā ir mūsu priekšrocība (iepretim citām ES dalībvalstīm), ja varam ar Austrumu kaimiņiem sazināties bez tulka palīdzības. Taču problēmas būtība ir nevis tajā, kādā mēlē labāk sazināties ar ārvalstu klientiem, bet gan -kā palīdzēt Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem ikdienā vairāk lietot latviešu valodu.
Mēs nevaram daudz ietekmēt globalizāciju un, nemācoties vienu vai otru svešvalodu, sašaurinām savas izredzes konkrētos darba tirgos. Taču uzspiesta kādas valodas mācīšanās bērniem var radīt nepatiku pret tautu, kurai tā ir dzimtā. Ko darīt? Izrādīsim pienācīgo cieņu savai dzimtajai valodai un runāsim tajā ar mūsu kaimiņiem tā, ka viņi sajūt mūsu lepnumu par to.