Jūlija beigās pazīstamā tehnoloģiju žurnāla Wired interneta versijā parādījās raksts, veltīts arvien izplatītākajai «komentēšanas kultūrai» (Rate This Article: What's Wrong with the Culture of Critique). Publikācijas tēma: ikvienam kaut cik aktīvam tīmekļa lietotājam zināmā situācija, ka viņš tiek aicināts novērtēt, ieteikt citiem, komentēt ikvienu informācijas drumslu. Pārņemtība ar šo procesu, pēc raksta autora domām, rada situāciju, ka mēs esam informēti par citu ļaužu viedokli par kādu tēmu krietni labāk nekā par pašu tēmu.
Protams, tālejošākās negatīvās sekas šai tendencei ir arvien paviršākas zināšanas par tādiem būtiskiem jautājumiem kā ekoloģija, reliģiju attiecības, ekonomiskie procesi, zinātne, tomēr šajā gadījumā aprobežosimies ar politiku. Un patiesi: vai nav tā, ka aktīvs pilsonis uzdursies tam, ko par politiķi X saka «politisko procesu vērotājs» Y, politoloģe Z plus vairāki desmiti citu komentētāju (piemēram, tviterī), toties tas, ko tas rakaris ir patiešām teicis vai sadarījis, paliek dziļi fonā. Te, protams, var iebilst, ka iepazīties ar «oriģinālu» nav vērts, jo politiķi tāpat muld un muldēs. Saprotama nostāja, tomēr jārēķinās, ka a) subjektīvs atstāstījums saturiski vājam politiķa «tekstam» šo «tekstu» padara pavisam jokainu, b) ja politiķis rēķinās ar šo komentētāju aktivitāti (un bieži jau iepriekš paredzamo kritiku), viņš nav ieinteresēts vispār kaut ko sakarīgi paust - izdevīgāk piesaistīt uzmanību ar krāšņiem salīdzinājumiem, zinot, ka tie radīs lielāku troksni un auditoriju. Veidojas apburtais loks: prese a priori politiķu/amatpersonu teikto pārstāsta, bieži ne visai korekti, un tad šo pārstāstu tālāk apdarina komentētāji tīmeklī; rezultātā iegūstam tādu «brīnumu», ka interese uzklausīt politiķi/amatpersonu samazinās vēl vairāk.
Ko darīt? Vienkāršākais būtu partijām beigt uztvert savas mājaslapas tīmeklī kā nepatīkamu pienākumu vai haltūru savējiem un tās darīt saturiski pievilcīgas. Lai cilvēki lasītu tajās konkrētā politiskā spēka uzskatus nepastarpināti, kādēļ gan tajās nevarētu būt vairāk ar šo spēku nesaistītas informācijas vai pat izklaides iespēju? Mazāk pašslavināšanas un garlaicīgu preses relīžu, un tad nevajadzēs žēloties, ka «neviens jau tāpat neinteresējas par to, ko darām».